Cenzūras ieviešana – lieluma mānija vai vietējās varas agonija?

Palielināt attēlu

Ja ar visatļautības sindromu sirgst lielvalsts vadītājs, tad tas ir jāuztver bažīgi – galu galā tāda cilvēka rokās ir koncentrēta milzu vara, kas var būtiski ietekmēt ne tikai pašas valsts dzīvi, bet arī globālus procesus.

Ja ar minēto kaiti aplipis neliela novada boss, tad tas ir nedaudz nožēlojami – vēlme kopēt lielo "caru" pašmāju mērogā var raisīt vien neizpratni par sīkā vietvalža neapvaldīto lieluma māniju. Vērojot Ogres novada domes priekšsēdētāja Edvīna Bartkeviča darbību, cenšoties bloķēt pieeju sev netīkamas informācijas izplatīšanā, gribas vienlaikus gan pabrīnīties par it kā pieredzējušā politiķa izpratni demokrātijas un vārda brīvības jautājumos, gan aizdomāties – vai tikai vietējās varas galvgals tiešām nav sācis agonēt, jūtot, ka arvien tuvāk nāk brīdis, kad tomēr būs jāatbild par visu līdz šim sastrādāto?

Šoreiz nepārskatīsim tās Ogrenet publikācijas, kas Bartkevičam kalpojušas par "sarkano lupatu" – tādu bijis gana daudz un katrs portāla apmeklētājs tās var atsaukt atmiņā, pārskatot arhīvu. Acīmredzot, mūsu darbs bijis vērsts pareizā virzienā, jo tā vien šķiet, ka esam aizskāruši arī ko vairāk par vienkāršu bosa un viņa tuvāko līdzgaitnieku patmīlību – atklātās dažādu konkursu aizkulises, sabiedrības vērtējumam nodotās politdraugu "rebes" un citi darījumi nevar būt patīkama lasāmviela to realizētājiem. Vēl jo vairāk, nav patīkami, ka par šo līdzšinējo rosīšanos tiek informēta sabiedrība. Un pavisam nepatīkami, ka interesi par vietējās varas "sasniegumiem" sāk izrādīt tādas struktūras kā KNAB u.c. Nepatikai un arī dziļi sirdī ieslēptām bailēm pieaugot, tad arī notiek tik primitīvi mēģinājumi kaut uz brīdi atvairīt drūmās prespektīvas apziņu, lai gan būtībā tas ir tikai neveiksmei lemts mēģinājums novērst nenovēršamo.

Patiesībā jau būtu jāsaka "paldies" Bartkeviča kungam par mūsu darba augsto novērtējumu. Savulaik žurnālists Lato Lapsa Ķekavas novada domes vadītāju centienus liegt pieeju portālam "pietiek.com" komentēja ļoti lakoniski – ļoti gribas cerēt, ka arī turpmāk šiem darboņiem saglabāsies vēlme bloķēt šo portālu, jo žurnālisti apstāties negrasās un visas pastrādātās nelietības tiks celtas gaismā. Arī Ogrenet ar pilnu pārliecību var apliecināt, ka visas mūsu rīcībā esošās ziņas par "netīrām" rokām, "netīrām" kabatām un "netīrām" sirdsapziņām mēs darīsim zināmu sabiedrībai – lai kā arī neplosītos vietējais "cars", draudot ar blokādēm, un nākotnē varbūt pat ar katorgām, cietumiem, publisku nošaušanu vai ar citām šausmu represijām, ko nu vēl viņš savā neprāta un baiļu skurbumā varētu iedomāties mēģināt vērst pret viņa stāvokli apdraudošas informācijas paudējiem. Jāsaka gan, paldies Dievam, ka Bartkevičs ne tuvu nav Putins, un, paldies Dievam, nekad tik liela mēroga politiķis arī nebūs.

Un vēl – vai tiešām visi Bartkeviča partijas biedri šādu sava vadoņa rīcību akceptē kā pareizu un tīkamu? Vai tiešām līdzīgi gļēvi gājieni ir pieņemami Bartkeviča partiju pārstāvošajiem domes deputātiem, kurus līdz šim, neskatoties uz reizēm atšķirīgiem uzskatiem, tomēr uzskatījām par godavīriem? Vai tiešām vietējais patvaldnieks savu tīklu noaudis tik ciešu, ka vairs nepietiek ne spēka, ne vīrišķības to saraut vai vismaz neiepīties tik nožēlojamos valgos? Ja tā, tad novadu tiešām negaida vieglas dienas un brīva, atklāta un godīga tā pārvalde vismaz pagaidām vēl ir vien sapnis, līdz kura iemiesošanai gaidāmais ceļš būs tāls un grūti ejams.