Dainis Širovs atklātā sarunā par dzīvi 

Vairāk attēlu galerijā

Dainis Širovs, SIA "Ogres rajona slimnīca" valdes priekšsēdētājs, šodien svin nozīmīgu dzīves jubileju. Viņš ir arī Ogres novada domes deputāts, Latvijas Slimnīcu biedrības un Latvijas Veselības aprūpes vadības speciālistu asociācijas valdes loceklis, pieradis uzņemties atbildību un tērēt tikai to, kas nopelnīts.

Scenārijs svinībām ir gatavs?
Es tās nesauktu par svinībām. Tas ir rezumējums par padarīto. Katram dzīvē pienāk tāds periods, kad viņš apstājas un paskatās, kas bijis. Un – dodas tālāk. Tas ir tāds atskaites punkts.

Pirmkārt tas ir biedējošs cipars kā tāds. Un tajā pat laikā no tā izbēgt mēs neviens nevaram. Mēs visi paliekam arvien nopietnāki un nopietnāki, bet, paskatoties uz iepriekšējo periodu, tu saproti, ka par velti neesi nodzīvojis. Vienīgi jādomā, vai es nākošajā periodā izdarīšu tik daudz, cik izdarīju līdz šim?

Sākot strādāt par ķirurgu, prioritāte bija iemācīties pēc iespējas vairāk operāciju, jo ķirurga amats ir arods. Tas nav vienkārši tā – palasi grāmatas un tu zini. Tas ir tāds amatnieka darbs, kur viss ir ne tikai izlasāms no grāmatām, bet arī iemācāms praktiskajā dzīvē.

Atceros, kādreiz skaitīju jaunas operācijas, ko varbūt neviens pirms manis nebija darījis. Saskaitīju kādus 38 jaunus operāciju veidus. Sāku Ogrē strādāt, mācījos Amerikā, Vācijā. Tas bija ļoti interesanti.

Otrs periods, kad nācās vadīt Ogres slimnīcu, arī samērā interesants. Jauns izaicinājums, jauni mērķi, uzdevumi. Pavisam cita darba specifika. Vai tikšu ar to galā? Ļoti liela atbildības nasta, jo jārūpējas par ļoti daudziem cilvēkiem. No katra lēmuma, ko pieņem jebkuras iestādes vadītājs, –  atkarībā no tā cik liela tā iestāde – ļoti daudz tiek iespaidota darbinieku dzīve. No darbinieku algas savukārt atkarīga viņu ģimenes loceklu labklājība. Un vēl ir tā, ja darbinieks nāk ar kādām negatīvām domām uz darbu, arī ģimenes locekļu atbildība ir ļoti liela.

Kādreiz bija ļoti grūta ekonomiskā situācija slimnīcai, to nācās labot, un tas, ka varbūt uztaisīsim to jauno slimnīcu, kas jau sen Ogrē bija vajadzīga, bija liela atbildība un nebija zināms, ko darīt.

Paskatoties atpakaļ, varu visu iedalīt tādos trijos etapos. Pirmkārt, kad es kļuvu par ārstu.

Kurā gadā tas bija?
Rīgas Medicīnas institūtu es beidzu 1987.gadā. No 1987.gada līdz 1992.gadam strādāju Madonas slimnīcā. Tur mani nosūtīja pēc beigšanas. Protams, ka bija vēlēšanās atgriezties. Mans sapnis un mans mērķis bija strādāt Ogrē, bet tobrīd tur nebija vajadzīgs neviens no ķirurģiem, tā kā nācās braukt tālāk.

Madonas periods arī bija tāds interesants, bet kā bija iespēja dabūt darbavietu Ogrē, es ne mirkli nešauboties atgriezos savā dzimtajā pusē. Es pats esmu no Lielvārdes. Mana mamma ir strādājusi Ogres poliklīnikā.

Man bija iespēja palikt un strādāt arī Rīgā, bet es uzskatu, ka te, Ogrē, arī jābūt medicīnai. Kurš tad darīs to darbu šeit? Kas tad tur ir labāk? Un slēpties aiz citu mugurām ir vieglāk nekā pašam būt pirmajās līnijās kā šeit. Protams, ka Ogrē strādāt ir krietni grūtāk.

Tātad institūts bija pirmais periods.
Jā, pēc tam ārsta darbs. Ogrē bija vislielākā izaugsme. Savā laikā es te biju praksē – mācoties 4.kursā. Ogres slimnīca man acīs iekrita ar to, ka bija ļoti draudzīgs kolektīvs un savstarpēja sapratne. Reizē arī prasīgums, bet prasīgums iekšēji. Uz ārpusi to neredz. Vienmēr bija piecminūtes, un nekādas atlaides ārstam netika dotas. Ja kādas nepilnības bijušas ārstēšanas procesā vai attieksmē pret cilvēkiem... Bet tas nekad nebija apvainojoši, aizvainojoši pret ārstu. Ārstu nepazemoja, bija cieņa vienam pret otru, un tas man ļoti patika. Madonā nebija tik lielas izaugsmes iespējas.

Dakteris Haralds Varens, ieviešot kaut ko jaunu un redzot, ka jāveic attīstība, mani aizsūtīja divus mēnešus mācīties pie profesora Kristapa Kegi uz Ameriku, uz Voterberijas hospitāli. Tas nenoliedzami bija ļoti nozīmīgs posms manā ārsta karjerā. Tur tik daudz jauna varēja saskatīties! Eiropā, arī tai pašā Vācijā, pēc 7 – 10 gadiem tā nebija. Tā bija ļoti liela pieredze un ļoti noderīgs posms. Pēc tam bija iespēja būt Vācijā vairākās slimnīcās, mācīties un apgūt jauno – darba principus, slimnīcu uzbūves un sistēmu – tas man kā ārstam bija ļoti svarīgi. Visu laiku izaicinājums un visu laiku bija tāda vēlēšanās kaut ko  jaunu ieviest un kaut ko jaunu izdarīt ar pēc iespējas jaunākām metodēm.

Tātad otrais posms, ko es uzskatu par savu savā ziņā misiju – uzcelt un uzturēt bez parādiem šo slimnīcu. Tik daudz cilvēku šo ēku lietos un tik daudz cilvēkiem šī ēka labvēlīgi un labestīgi palīdzēs. Protams, ka tas ļoti grūti nāca. Vairākas reizes galvaspilsēta mūs gribēja slēgt. Ja nebūtu bijusi personāla mobilizācija attiecīgajos grūtajos periodos... Bija tādi skumji brīži. Jācer, ka vairs neatkārtosies.

Vēl par ļoti nozīmīgu es uzskatu Ogres pansionāta izveidošanu, jo ar slimnīcas pārnākšanu jaunajā korpusā, palika brīvas telpas. Vai mēs mazums esam pilsētā redzējuši, kur paliek tukšas neapsaimniekotas telpas...

Mobilizējoties un investējot izveidojām un sakārtojām pansionātu. Tas ir piepildīts. Simts un vēl nedaudz vietas ir pilnas. Cilvēki ir apmierināti. Viņi ir tepat tuvumā, kur ir viņu mīļie un piederīgie. 

Vai arī nākotnē būs iespējams kaut ko tik nozīmīgu realizēt, es nezinu. Un tas man sagādā skumjas zināmā mērā, jo ir ierasts darboties.

Varbūt jāņem savās rokās vēl kas?
Jā, tādi ieteikumi ir dzirdēti, bet katram sava misija, sava specifika, kurā viņš darbojas. Es esmu dakteris. Varu strādāt arī par ambulatoro ķirurgu. Es arī būtu laimīgs un apmierināts ar to, bet kaut kādas citas sfēras ārpus tās veselības aprūpes – tas nav mans mērķis un tas nav mans sapnis. Jā, es varu iesaistīties! Man palaimējās, ka Ogres novada domē varu piedalīties kopējos procesos, kas skar visu mūsu novadu – tas ir pietiekami priekš manis kā ārsta. Vēl es esmu valdes loceklis Latvijas Slimnīcu biedrībā, Latvijas Veselības aprūpes vadības speciālistu asociācijā. Iznāk daudz laika arī Rīgā pavadīt, aizstāvot ne tikai mūsu slimnīcas intereses, bet visu veselības aprūpi. Darba pietiek, lai vēl iesaistītos kādā citā sfērā.

Un vēl – ir viegli kaut ko uztaisīt "uz urrā", bet katru dienu, strādājot šajā slimnīcas korpusā un saduroties ar personāla komplektāciju, sanāk tā, ka nemaz nav tik viegli. Arī ikdienas rutīnas darbs, lai šo ēku nodrošinātu ar labiem medicīnas kadriem, lai visa darbība būtu harmoniska un neklibotu attieksmes problēmas un veselības aprūpes kvalitāte un visa tā funkcionēšana – ir ļoti daudz ko darīt. Ne tik liels projekts kā uzbūvēt, ir kaut ko sakārtot, bet tas bija ļoti, ļoti interesants laiks. Nodrošināt slimnīcas darbu un izveidot pansionātu – tas ir trešais posms.

Vai jūs kaut kas baida?
Rutīna visvairāk baida! Ja cilvēks ieiet rutīnā, tāda mierīga dzīve, kad nav stresa, nav jaunu izaicinājumu, nav cīņu – tas mani baida. Gribas kaut ko darīt un darīt dinamiski. Ja paskatāmies uz būtību, ķirurgi ir agresīvi, cenšas pieņemt ātrus risinājumus, ātrus lēmumus. Tas jau mums dabā ir.

Darba kolektīvs iespējams vēlas mieru. Lai viss notiek iepriekš paredzami.
Kolektīvam varbūt vajag mieru, bet pacientiem gan ne. Ja kolektīvā viss ir pārāk mierīgi un kolektīvs ieslīgst tajā pašā rutīnā – nav labi. Ne mācās, ne apgūst kaut ko jaunu, kādas jaunas saskarsmes formas un visu pārējo, kas vajadzīgs izglītošanai, attīstībai – arī pacienti ļoti, ļoti zaudē. Ja pacienti zaudē – kam tad tā iestāde domāta?

Līdz šim mums bija prioritāte būvēšana un ēkas aprīkošana, tagad mums prioritāte slimnīcā ir attieksmes un arī kvalitātes uzlabošana. Tas varbūt nav tāds ārēji redzams darbs, bet tas notiek katru dienu, pakāpeniski, ar dažādām metodēm. Tā ir mūsu prioritāte.

Kolektīvam var ko pārmest par attieksmi?
Es domāju, ka nevar. Mums ir iekšējā pacientu anketēšana, kur cilvēkam ir iespēja anonīmi izteikt savu viedokli. Tur mēs 92% no visām atbildēm redzam pateicību. Kamēr nebija aprīkotas telpas, nebija aparatūras, cilvēki nāca uz tādām diezgan drūmām vietām, tad viņi tā arī attiecās pret citiem. Šī skaistā un sakoptā vide arī mūsu cilvēkus mobilizē, un nav tādu būtisku attieksmju problēmu pret personālu. Domāju, ka viss ir ļoti labi un visās struktūrās ļoti labi darbs notiek.

Ko jums bērnībā vecāki centās iemācīt? Pastāstiet, lūdzu, par savu ģimeni!
Darbu centās iemācīt. Darbu. To, ka bez mācīšanās un bez strādāšanas ne pie kā nevar tikt. Tas jau ir tas galvenais. Vecākiem varu pateikties par izglītību. Ir bērni, kuri paši izmācās bez vecāku palīdzības, bet tas ir ļoti reti. Par iespēju mācīties, iespēju strādāt un par iespēju pašam visu sasniegt varu pateikties.

Mamma ir zobārste, stomatologs. Strādāja Lielvārdē, pēc tam arī Ogres poliklīnikā. Tēvs strādāja dažādās sfērās. Esmu beidzis Lielvārdes vidusskolu. Kādreiz tā bija ļoti labā līmenī. Ap 72% skolēnu no klases iestājās augstskolās.
Lielvārdē ir ļoti spēcīga kultūras dzīve. Tur ir saistība ar pagātni, ar Andreja Pumpura eposu "Lāčplēsis". Mēs tikām audzināti tādā garā, ka ir Muzeja svētki un ka mēs lepojamies ar savu dzimto vietu, ka mēs staigājam pa to zemi, kur Lāčplēsis savulaik staigājis. Tas jau cilvēku mobilizē, ja esi no zemes ar tādu pagātni.

Skolas laikā ilgus gadus biju deju kolektīva "Lācplēsis" dalībnieks – toreiz vadītājs bija Vairis Ceimers. Kad iestājos augstskolā un biju to grūtāko periodu – pusotru gadu – pabeidzis, tad piecus gadus nodejoju Rīgā TDA "Dancis". Tas bija skaists laiks, gudri cilvēki apkārt bija.

Par ko jūs uztraucaties?
Man visu dzīvi ir bijis bail, ka aiz muguras pasaka: "Tas ir slikts ārsts". Ir svarīgi nezaudēt savas prasmes – tādēļ man ir sertifikārts gan traumatoloģijā, gan ķirurģijā – ar to es mazāk nodarbojos. Trešais sertifikāts man ir kā veselības vadības speciālistam. Pagājušo ceturtdienu nācās resertificēties kā traumatologam. Varbūt tas nemaz nav tik slikti, ka dzīve piespiež vākt punktus un pilnveidoties.

Es gribētu pateikt, ka Ogrē ir ļoti labi darbinieki. Mums visās nodaļās ir tādi cilvēki, kuri pirmajā vietā liek nevis naudu, bet ir īsti mediķi. Ir ļoti svarīgi, ko dara māsa, ko dara māsas palīgs. Tā labestība, kas no tiem cilvēkiem nāk...

Reizēm, pieņemot "piecminūti", pirmdienas rītā uzzinām, kā dežūrpersonāls piektdien, sestdien, svētdien cīnījušies. Uzzinām, ka cilvēks, kuram nav tajā dienā dežūra, atbraucis un strādājis, un palīdzējis – es ļoti lepojos ar mūsu slimnīcas darbiniekiem.

Mums nav būtiska kadru trūkuma pašreiz. Algas šogad esam koriģējuši trīs reizes. Mums ir mazi saimnieciskie izdevumi un līdzekļus mēs guldām attīstībā un personāla atalgošanā. Nekas vadītājam nav patīkamāks, kā saviem darbiniekiem palielināt algu. Tad viņi jūtas novērtēti, vairāk cenšas un vairāk strādā. Ja lielāks atalgojums, lielāka konkurence.

Man palaimējies, ka apkārt bijuši daudz labu cilvēku. Gudru cilvēku. Man pat negribētos nosaukt viņus uzvārdos. Viņi ir godīgi, patiesi un gudri. Cik daudz viņiem padomu var paprasīt! 

Par ko jūs sevi barat? Vai ir par ko bārt?
Ir, ir, par ko bārt! Par to, ka reizēm kaut ko neiedomājos, reizēm kaut ko neparedzu. Varbūt kaut ko pārsteidzīgi izdaru, līdz galam nepārdomājot. Ei nu saproti, kā kuru reizi jādara...

Visās krīzes situācijās bija grūti. Ja kāds no ārpuses draud likvidēt slimnīcu, tas nozīmē, ka jāatlaiž darbinieki, viņi paliek bez ēšanas. Kad jāsamazina apjoms, un cilvēki paliek bez palīdzības saņemšanas. Kā visu izdomāt, lai izdotos kaut cik sabalansēti?

Krīzes situācijās nav iespējams naktīs mierīgi gulēt. Man ir bijis tā, ka divarpus mēnešus naktīs nevarēju gulēt. Aizej mājās, liec galvu uz spilvena – visu laiku ir slimnīca un domā, kā to darīt, kā to darīt...

Kāda būtu jūsu ideālā diena? Un cik bieži tādas ir?
Par ideālo dienu runājot, ļoti patīkami pēc visām tām politiskajām batālijām atnākt uz savu nodaļu un ka ir operācijas. Man katru gadu ir ap 160 līdz 180 lielo operāciju. Atnāc uz darbu, aizej uz operāciju zāli un tā mierīgi paoperē. Mierīgi paoperē...

Tur ir zināms, kas jādara un kā jādara. Protams, var gadīties kādi negaidīti pavērsieni operācijā, bet pašam vien jānovērš, jo nav kam citam novērst. Man ļoti patīk manas trešdienas, jo no rīta ir ambulatoro slimnieku pieņemšana. Diemžēl ir vienotā atalgojumu sistēma, kur es šajā iestādē par ķirurgu nestrādāju, es strādāju par valdes priekšsēdētāju. Ja es veicu medicīnisko darbu, no tā alga nemainās. Gribi – dari, negribi – nedari! Bet, veicot medicīnisko darbu, tā ir atbildība. Risks lielāks. Es kā ķirurgs šajā slimnīcā jau gadu nesaņemu algu, bet tas ir ļoti aizrautīgs darbs, un man tiešām patīk tās trešdienas pieņemšanas.

Man patīk paklausīties to, ko cilvēki stāsta par savām problēmām. Patīk tas, ka es izzinu procesu, kas notiek iestādē nevis sēžot pie administrācijas, bet vienkārši strādājot par ārstu. Uzzinot cilvēku grūtības, cik viņi viegli vai grūti tiek pie kādiem izmeklējumiem, par agrāk saņemtajām konsultācijām pie kāda cita kolēģa – iznāk ļoti daudz ko pārrunāt. Ja var cilvēkiem palīdzēt, tas sniedz lielu gandarījumu. Grūti tajās trijās stundās pārdesmit cilvēku katru reizi pieņemt, bet tas sniedz gandarījumu.

Vēl es spēlēju hokeju vakaros, ziemā nodarbojos ar kalnu slēpošanu, vasarā braucu ar ūdens motociklu vai motociklu – tā, ka ir ko darīt! Ir gadījušās traumas. Šogad ziemā salauzu atslēgas kaulu, bet tāda tā dzīve, dinamiska.

Man patīk sestdienās, svētdienās strādāt mājās. Veikt pašus vienkāršākos darbus, aizmirstot par psihoemocionālo spriedzi, kas ir katru dienu. Bet kaut ko lielu vēl gribētos paveikt.

Kas ir vērtība?
Vērtība -  tā ir veselība, draudzība, patiesums. Arī veiksme.

Jūs taču esat veiksmīgs cilvēks.
Es nezinu. Darbu dara darītājs. Tas varbūt ir pacietīgāks un neatlaidīgāks nevis veiksmīgs. Par sevi stāstīt ir grūti. Reizēm pie sevis domāju, vai tā ir taisnība, ko es saku.

Ko jūs sev vēlētu 50 gadu jubilejā?
Man negribas to ciparu. Lai man nebūtu šis cipars jādzird! Jāstrādā, jāstrādā, tikai jāstrādā.