Raivis Dzintars: mērķa lielums nosaka pacietības slieksni

Palielināt attēlu

Viens no politiskajiem spēkiem, kas pārliecinoši ienāca 11.Saeimā, ir Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"—"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", kuras līderis ir gados jaunais Raivis Dzintars. Par to, kas paveikts, kādi ir grūtākie uzdevumi patlaban un kas gaidāms apvienības nākotnē, politiķis atklāj intervijā.

Noiets ceļš no, piedod, pagalma līmeņa domubiedru grupas līdz valdības partijai. Vai ir mainījusies izpratne par to, kāda ir politika?
Tā nevar nemainīties. Ir ļoti liela starpība, vai kādā sporta spēlē no tribīnēm sauc uzmundrinājuma vārdus vai nonāc pats uz laukuma profesionālā līgā. Laikus, kad pats varēju pie TV ekrāna pamācīt, kā bumba jāsit, reizēm atceros ar līdzīgām sajūtām, kā parasti atceras bezrūpīgo bērnību…

Ko tu šodien redzi citādāk?
Ārpusē jūra ir līdz ceļiem. Līdzīgi kā jau pieminētajā sportā: „Nu kā var netrāpīt?! Kāpēc viņš negāja pa labo pusi?!” Esot iekšā, saproti katras konkrētās situācijas spēju robežas. Tā ir sāpīga pretruna. No vienas puses apzinies, ka līdzjutēji katrā brīdī gaida ideālu spēli un ātru rezultātu, no otras – , ka katrs mazākais laukumiņš ir ne tikai smagi jāizcīna, bet arī jānosargā.

Līdzjutēji mēdz būt arī nežēlīgi?
Līdzjutēji ir dažādi. Tāpat kā jebkurā jomā. Viens koncentrējas uz to, lai palīdzētu, sniegtu atbalstu, cits, lai pie iespējas sabārtu, vēl kāds, lai iespertu. Kādreiz dusmojos brīžos, kad ir netaisnīga aizvainojuma sajūta, šobrīd ar katru nodzīvoto dienu mācos to uztvert mierīgāk. Tie ir spēles noteikumi. Ja esi tur, tad ticību pārbauda arī tas, ka pa ceļam dabūsi uzbrukumus no savējiem.

Vai ticība sasniegt gala mērķi ir saglabājusies?
Tas ir pat kaut kas vairāk par ticību. Es zinu, ka tā notiks. Es redzu, ka ceļš ir sarežģītāks, nekā licies, bet ar katru šūnu sajūtu, kur tas ved. Mērķa lielums nosaka arī pacietības slieksni. Līdz esošajam līmenim esam kāpuši ilgi un lēnām, jo viss celts pašu rokām, saglabājot brīvību un ideālus. Nevaru solīt, ka turpmākais notiktu ātri. Noteikti būs partijas, kas to solīs, mēs starp tām nebūsim. Nevaru solīt, ka attīstība partijai ies vienmēr taisnā līknē uz augšu. Ir dažādi posmi, un katram posmam sava mācība.

Vai redzot politiku tuvplānā, tu to ieteiktu jauniešiem kā viņu dzīves ceļu?
Ir lietas, kurās ir gan skaistums, gan šausmas. Tāda ir mūsu pasaule. Tāda ir arī politika. Tā ir ciniska, skarba un bieži vien netaisnīga vide, kura kaut ko izmaina katrā cilvēkā. Tajā pašā  laikā, tā ir arī bauda sajust, ka tavu ideju sēklas tiek iesētas un šajā vidē dīgst. Šaurību rada sistēma, kurā lēmumi dzimst kolektīvi. Tu gribētu, lai rezultātu nosaki tu viens, bet katrs process ir nekas vairāk kā daudzu spēku sadursmju summa. Un tu esi tikai viens no šiem spēkiem.

Vai līdzīgas pārdomas nav bijušas diktatoriem, kuri sistēmas mainījuši, atraisot sev rokas?
Ļoti iespējams. To nesauc šādos vārdos, bet visi jau uz kaut ko līdzīgu tiecas. Katrs politiskais spēks. Vistuvāk tam šobrīd ir „Vienotība”. Līdzīgi kā kādreiz Tautas partija viņi ceļ savu tīklu – ar politiķiem, savējiem sponsoriem, medijiem, dažādu iestāžu vadītājiem… Kas gan cits tas ir, ja ne tieksme pēc varas koncentrācijas? Un es to nepārmetu. Viņiem ir savi motīvi, kāpēc viņi ir pie varas. Tie atšķiras no manējiem. Šobrīd esam atšķirīgās pozīcijās. Bet nekas nav mūžīgs. Arī Tautas partija kādreiz bija atšķirīgās pozīcijās no „Vienotības”. Visam ir savs laiks.

Kam jānotiek, lai Nacionālā apvienība kļūtu par valdošo partiju?
Vispirms mums jānoturas pret uzbrukumiem. Šobrīd visstiprāk mūs sitīs „Vienotība”, tās pelēkie kardināli un polittehnologi. Ilgtermiņā tas būs „Saskaņas centrs” vai citas partijas, kuras pārstāvēs Maskavas intereses. Tas patiesībā ir smags uzdevums, jo sitieni jau nav atklāti un banāli. Tie ir rafinēti un nemanāmi mēģinājumi kūdīt mūsu atbalstītājus, sēt tiem šaubas un neticību, šķelt partiju, rīkot provokācijas utt.

Otrkārt, komandai ir jānorūdās praktiskās cīņās, jādabū zilumi un līdz ar tiem arī iemaņas, pieredze. Jāsaprot varas attiecību noteikumi, cēloņsakarības. Treškārt, jāpaplašina rezervistu soliņš. Un to nevar sasteigt. Komandas cilvēkam, kuram jāuztic atbildīgas lietas, jāatbilst četriem kritērijiem: 1) ideoloģiskā saderība, 2) kompetence, 3) reputācija, 4) lojalitāte partijai. Nevar iztrūkt neviens no tiem. Arī pēdējais. Bezgala patiess ir citāts no filmas „Marta īdas”: „Vienīgā cietā valūta politikā ir lojalitāte. Tu vari būt, cik gribi, talantīgs, bez lojalitātes tu neesi nekas.”

Man ir redzējums, kā stratēģiski jāorganizē partijas darbs apmēram desmit gadu garumā. Bet tas, protams, nebūtu publiskojams.

Vai spēj kā vadītājs būt pilnīgi neitrāls un vienāds attieksmē pret visiem biedriem? Vismaz tuvākajiem?
Nē. Attieksmi veido pārāk daudz komponentu kopums. Sākot ar privātu, cilvēcisku saskaņu, beidzot ar to, cik kvalitatīvi cilvēks, manuprāt, spēj strādāt komandā. Ir lietas, ko vienam uzticētu, citam nē. Es melotu, ja to noliegtu. Cita lieta, ka pret ikvienu izturos ar cieņu ar to vien, ka viņš ir ar mums. To, ka neesam vienādi, pieņemu ar sapratni un cienu arī tos, kas atšķiras. Droši vien arī mūsu lokā ir tādi, kuriem cilvēciski es nepatīku. Es to redzu, bet man nav iebildumu. Tas ir dabiski.

Vai tu bieži dzirdi viedokli: „Jūs esat labi, bet tas un tas biedrs gan darbojas nepareizi?”
Es to dzirdu gandrīz katru dienu. Iespējams, ka kāds varētu darboties labāk, bet ikviens cenšas tā, kā uzskata par labāku kopējam mērķim. Mēs neesam vienādi roboti. Es to pieņemu zināšanai. Arī par mani noteikti daudz ko saka. Tā jau ir klasika. Daži saka pārliecības pēc, daži – lai apzināti vājinātu organizāciju.

Vai bieži politikā nākas pieņemt lēmumus, kuriem nepiekrīti?
Katrs lēmums ir testēts ar svaru kausiem. Reizēm ir lietas, kuras tu nevari apturēt vai novērst, un ir jautājums tikai par to, vai šo situāciju izmantosi, lai gūtu labumu ceļam uz kopējo mērķi. Lai panāktu kaut ko, kam nepiekrīt citas partijas, reizēm ir jāatbalsta arī tas, kam nepiekrīti tu pats. Te ir jautājums par robežām. Kuri ir tie jautājumi, kurus var likt „tirgū” un kuri ir principiāli. Atgriežamies pie sistēmas. Es gribētu, lai tā būtu efektīvāka, bet tā ir šāda, un to sauc par demokrātiju. Vai nu tu piedalies, vai piedalās citi. Ar citām vērtībām un citiem mērķiem.

Mērķi skaļi nosaukt nekad nav par daudz…
Latviska un taisnīga Latvija. Mēģināšu paskaidrot, ilustrējot sakarību ķēdi. Ko cilvēki sagaida no valsts? Laikam vairumam pirmā lieta, kas nāk prātā, ir materiālā labklājība: augstāki ienākumi, iespējas iegādāties vairāk preču, maksāt par kvalitatīvākiem pakalpojumiem, tostarp drošību, kultūru u.tml. Lai būtu materiālā labklājība, jābūt konkurētspējīgam piedāvājumam: jārada tādas preces un pakalpojumi, kas izkonkurētu ārvalstu piedāvājumu, nodrošinot gan iekšējo tirgu, gan eksportu. Lai būtu konkurētspējīgs piedāvājums, nācijai jābūt izglītotai un intelektuāli stiprai. Šo pēdējo bieži vien saprot tikai ar tehniskām zināšanām konkrētā jomā. Taču es runāju par izglītību visplašākā nozīmē – par visu garīgo bāzi, kas cilvēku iedvesmo, liek viņam dzīvot Latvijā, dzīvot veselīgi un godprātīgi, izmantot visu savu spēju potenciālu, lai īstenotu vispārdrošākos sapņus… Šāda izglītība prasa kādu augstāku kolektīvo iedvesmu, cilvēku uzticēšanos, izpratni par kādu kopīgu misiju. Latvijas valstī šīs kolektīvās iedvesmas pamats var būt mūsu vēsture, valoda, mūsu senču rādītā priekšzīme, kā maza valsts var būt pasaules līderu vidū. Latviska un taisnīga Latvija nozīmē kopīgu ideālu, uz ko tiecas un kā priekšā cilvēki jūt atbildību.

Kuplas ģimenes neradīsies tikai pabalstu dēļ, bet tāpēc, ka cilvēki to jutīs kā aicinājumu. Cilvēki dzīvos Latvijā ne jau tāpēc, ka te būs pa 100 vai 200 Ls lielāka alga, bet tāpēc, ka šī būs vienīgā vieta, kur justies kā tēvu mājās. Tikai šādā vidē var būt izaugsme. Un šādas vides radīšana ir mana un Nacionālās apvienības misija.