Kāpēc izmirstam?

Vai un ko varam darīt, lai tā nebūtu – atbildes uz to meklē portāla Apriņķis.lv žurnālisti Latvijas demogrāfijai veltītā rakstu sērijā. Neliels tematiskais ieskats raksta turpinājumā.

"Aborts ir nedzimuša bērna slepkavība." "Tiem, kas nav izaudzinājuši vismaz vienu bērnu, nav tiesību uz pilnu pensiju." "Kāpēc rada bērnus, ja nespēj par viņiem rūpēties?" "Demogrāfija ir Latvijas prioritāte tikai dekoratīvi." "Kāda būtu abortu pretinieku nostāja, ja dzemdības apdraudētu sievietes veselību vai dzīvību?"

Katram viedoklim un jautājumam ir pamats, balstīts atziņas autora vērtībās un dzīves pieredzē. Taču pagaidām, katrs savu patiesību sludinot, esam tur, kur esam – situācijā, kurā neapstrīdami ir tikai divi fakti.

Pirmkārt, kopš neatkarības atjaunošanas statistika ne gadu nav rādījusi Latvijas iedzīvotāju skaita dabisko pieaugumu, mirušo arvien bijis daudz vairāk nekā dzimušo. Laikā no 2001. līdz 2010.gadam negatīvā bilance, piemēram, svārstījusies no septiņiem līdz pat trīspadsmit tūkstošiem, bet pašlaik pētnieki ziņo par visu laiku viszemāko dzimstību, kāda vien novērota Latvijā – vidēji 1,1 bērns vienai sievietei.

Otrkārt, šajos garuma un platuma grādos izmiršana nav nenovēršama tendence. To, ka pret šo parādību var cīnīties, pierādījuši mūsu ziemeļu kaimiņi, kas nākotnē raugās daudz cerīgāk. Igauņiem pēdējos gados izdevies stabilizēt dzimstības koeficientu. Latviju viņi dēvē par "demogrāfisku katastrofu" un prognozē: pašreizējām tendencēm saglabājoties, igauņi pārskatāmā nākotnē varētu skaita ziņā pārspēt latviešus.

Vai latviešu izmiršanu iespējams novērst? Kas būtu jādara un ko spējam darīt? Uz šiem jautājumiem centīsimies rast atbildes, uzklausot pētniekus, sabiedriskus darbiniekus, ierēdņus, pašas ģimenes. Gaidīsim arī jūsu pārdomas un ierosinājumus.

Vairāk lasiet www.aprinkis.lv