Saruna ar fotomākslinieku Vitautu Mihalovski pirms personālizstādes

No 1.marta līdz 1.aprīlim Latvijas Fotogrāfijas muzejā būs skatāma ogrēnieša Vitauta Mihalovska personālizstāde "Krāslava”. Pavisam nesen iznācis arī fotomākslinieka foto albums ar lakonisku nosaukumu “Fotogrāfijas”, kur 180 darbu vidū ir arī divi pašportreti.

Viens ir grāmatas noslēgumā – vīrs melnā mētelī ar hūti galvā un uz krūtīm sakrustotām rokām, kurš varētu simbolizēt stabilitāti un padarīta darba sajūtu. Otrs – nodrupušas betona sienas, kāpnes un uz zemes sēdošs jauns cilvēks ar skatienu, pavērstu uz augšu, uz gaismu.

– Uz kurieni ved šīs kāpnes?
– Uz augšu. Mēs vienmēr gribam uz augšu, nav svarīgi, kur. Kaut kur ārā, ārā no kautkurienes. Vai tad mēs vienmēr konkrēti zinām? Savā cilvēka būtībā mēs tiecamies uz augšu.

– Kāds sapnis taču mums katram ir.
– Fotografējot es nedomāju neko konkrētu. Kāpnes ir kā simbols. Ārā, uz kaut ko gaišu.

– Un kā tagad ar sapņiem?
– Ko nu tagad! Tagad vēl mazāk. Tagad jābūvē citādas kāpnes.

– Uz leju?
– (Smejas) To grūti pateikt. Toreiz bija astoņdesmito gadu sākums.

– Varat atcerēties to sajūtu, kāda bija, kad šī bilde tapa?
– Tas bija laiks, kad man simboli patika. Albūmā ir tāda fotogrāfija «Ceļš». Cilvēks iet kalnā uz gaišo nākotni. Ar kāpnēm – tā ir nedaudz piezemētāka, bet kāpnes arī ir kā simbols. Nekas konkrēts.

– Šobrīd cik tālu esat pakāpies uz tām kāpnēm?
– (Nopūšas) Labs jautājums.

– Grāmatas beigās pievienotie autobiogrāfiskie dati, īpaši darba pieredze – Latvijas Aizsardzības ministrija, aizsardzības atašejs Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Īslandē, Lielbritānijā, Nīderlandē – iedveš cieņu.

- Tā tajā dzīvē gadās... Laikā, kad šī bilde tapa, noteikti nedomāju, ka man kaut kas tāds vēl priekšā. Tolaik gribējās kaut ko fotogrāfijas jomā izdarīt, un bija tas laiks, kad mainījās pieeja no uzstādījumu fotogrāfijas uz subjektīvo dokumentu. Es sapratu, ka subjektīvais dokuments ir vērtīgāks nekā uzstādījumu fotogrāfija. Meklējumu ceļš bija diezgan ilgs un neskaidrība – liela. Tagad man ir stabila pārliecība – fotogrāfijas, kas ir šajā albumā, tas ir tas, ko es gribu, un es skaidri zinu, ka tas ir mans ceļš. Tur es darbošos. Cik vien varēšu.

– Dažām fotogrāfijām man gribētos zināt vēl papildu informāciju – laiku un vietu.
– Jā, fotogrāfija ir dokuments, bet varbūt vispārināts. Sākumā, grāmatu veidojot, bija piecas sadaļas – par Ogri, Krāslavu, Limbažiem, Jumpravu, arī ārzemes, bet pārrunās ar kolēģiem nācu pie pārliecības – kāpēc fotogrāfijas būtu jāierobežo un jāpadara šaurākas, nekā tās ir? Dokuments var būt plašāks.

Piemēram, fotogrāfija «Pietura», kur uz soliņa sēž divi – vīrietis gados un sieviete – un redzama tā puse no suņa, kas beidzas ar asti. Kā fotogrāfs Raimo Lielbriedis sacīja – suņa pakaļa, bet tā var būt gan Āzijā, gan visur citur. Interesantākais stāsts jau ir par personāžiem. Vai tas notika 13 kilometrus no Meņģeles, vai kur citur, es jau arī vairs neatceros, un vai suni sauc Džeris vai kā citādi, tam vairs būtiskas nozīmes nav. Man ir teikuši, ka jāraksta klāt laiks, bet tas ir arhivāra darbs!

Inta Ruka savām fotogrāfijām liek klāt diezgan garu paskaidrojošu stāstu, bet man visu laiku bijusi tāda pārliecība, ka to paskaidrojošo tekstu nevajag. Jāsaprot tas, kas redzams. Ja saprot, saprot, nesaprot – arī nekas.

Es neesmu gājis tiem cilvēkiem klāt uzzināt viņu dzīves stāstu. Dažiem gan esmu gājis...

– Kā jums šķiet, ko kādreizējais foto studijas «Ogre» vadītājs Egons Spuris teiktu par bildi ar suņa astesgalu?
– Domāju, ka viņš būtu apmierināts. Mirkļa tveršana – tās ir dokumentālās fotogrāfijas vērtības. Tas, kas redzams kadrā, ir tikai viena daļa. Tas ir ievads, pārējais notiek aiz kadra robežām. Mēs varam lasīt tālāk, turpināt stāstu aiz attēla malām. Tā ir fotogrāfijas pamatbūtība un pamatīpašība. Tās nav ne glezniecībai, ne citām mākslām.

– Bija viegli izvēlēties fotogrāfiju, ar kuru iesākt grāmatu?
– Jā, puikas pie ugunskura un asfalta rullis. Ar šīm fotogrāfijām albums sākas.

– Vai pēc fotogrāfijām var pateikt, vai autors mīl cilvēkus?
– It kā visi jau apgalvo, ka mīlot. Man patīk bildēt, ja cilvēks skatās uz mani, ja var atrast kādu kopēju konceptu, acu kontaktu. Man tikpat kā nav bilžu, kur cilvēki nenāk pie manis. Arī skatītājam tas portretā varētu būt galvenais. Kad fotoaparāta un fotogrāfa vairs nav, bet paliek bilde un skatītājs.

Ja fotogrāfs grib kaut ko rādīt, tad vai nu cilvēks skatās ar naidu, vai ar mīlestību. Vienaldzība neder, tad cilvēks nekādi neskatās, viņš skatās kaut kur prom.

– Kur var iegādāties jūsu fotogrāfiju albumu?
– Ogres un Rīgas grāmatnīcās, Ogres Vēstures un mākslas muzejā