Kāpēc bankrotē mazie uzņēmēji? Visbiežāk pie vainas ir viņi paši

Ogrēniete Linda L. portālam Ogrenet uzticējusi savas pārdomas par to, kāpēc, viņasprāt, tik ļoti neveicas mazajiem uzņēmējiem un individuālajiem komersantiem. Staigājot pa Ogri, viņa ik pa laikam pamana, ka atkal kāda bodīte vai salons aizvēries ciet. Tukšajās telpās ievācas nākamais, arī tas pēc kāda laika seko iepriekšējā pēdās…

Lai kā arī varētu vainot valdību, kuras īstenotā politika neveicina mazās un vidējās uzņēmējdarbības attīstību, tomēr lielā mērā pie savām neveiksmēm vainīgs arī pats uzņēmējs. Pie tāda secinājuma viņa nonākot ik reizi, kad rodas nepieciešamība vērsties pie kāda mazā tirgotāja vai pakalpojumu sniedzēja. Spriediet paši, saka Linda.

Divus metrus aizkaru auduma jāved no Lietuvas
Nolēmu nopirkt jaunus aizkarus. Aizeju uz veikaliņu, noskatu, kādi man patīk. Pārdevēja saka, ka tas ir paraugs, un, ja es vēlos tos iegādāties, tad būs jāgaida, kamēr atvedīs no Lietuvas. Lai arī Lietuva nav otrā pasaules malā, tomēr man liekas ārkārtīgi neekonomiski, ka dēļ viena pircēja ar diviem metriem auduma kāds trieksies tādu gabalu…

Tajā pašā laikā pārdevēja atklāj, ka vesels baķis auduma maksā Ls 500, ko veikala īpašnieki neriskē iegādāties, jo nevar prognozēt, kāds būs pieprasījums. Mazie tirgotāji bieži vien praktizē pasūtījumu pieņemšanu, taču mūsdienu steidzīgajam cilvēkam nav laika gaidīt – viņam vajag tagad un tūlīt. Arī piedāvāto preču izvēle ir visai nabadzīga.

Cita starpā atcerējos arī, ka mana draudzene savu pasūtījumu šādā veidā (tiesa gan, citā veikalā) gaidīja pusgadu, tā arī beigās nesagaidīja. Tāpēc nekas cits neatlika, kā nopirkt līdzīgus aizkarus citā veikalā.

Uz mazajiem pasūtītājiem neskatās virsū
Decembra sākumā savajadzējās nelielu plauktiņu. Mēbeļu veikalā nebija tāda lamināta krāsu toņa plauktiņa, kāds iederētos interjerā, tāpēc pasūtīju. Pārdevēja solīja, ka pēc pāris dienām mans pasūtījums tiks izpildīts. Plauktiņa nebija ne noteiktajā termiņā, ne arī nākamajā, ne aiznākamajā nedēļā.

Kad ierados veikalā apjautāties, pasūtījuma pieņēmēja, neatraujoties no datora monitora, augstprātīgi paziņoja, ka plauktiņš būs tad, kad izgatavotāji būs tikuši galā ar citiem pasūtījumiem. Pēc pircēju skaita veikalā (drīzāk tā trūkuma) nešķita, ka būtu liela interese par tajā pārdodamajām precēm. Būtu jau atmetusi pasūtījumam ar roku, ja vien nebūtu pirms tam samaksāta nauda. Skaidra lieta, ka nākamreiz uz šo veikalu ne plauktiņu, ne kādas lielāka izmēra mēbeles meklēt neiešu.

Kādā citā veikalā man tā arī pateica, ka tiks mazus pasūtījumus, kā, piemēram, desmit putuplasta plāksnes, man neviens nepiegādās. „Mēs ar mazajiem klientiem nestrādājam,” teica veikalā. Lieki piebilst, ka minētais veikals jau labu laiku nestrādā ne ar lielajiem, ne ar mazajiem pasūtītājiem…

Klients nav galvenais
Netālu no manas mājas atrodas frizētava. Kādu dienu, ejot no darba, ieeju frizētavā ar lūgumu apgriezt matus. Kaut gan frizētavā neviena klienta nav, meistare mani atraida, jo, lūk, darba laiks tuvojas beigām, un viņai jāiet mājās. Arī kādā citā salonā, kur iegriežos, mani apkalpot atsakās, jo meistarei tūlīt atejot autobuss, bet nākamais tikai pēc stundas (!!!).

Tā droši vien var rīkoties tie salona īpašnieki, kuriem naudiņa iet kā pa reni un viens nejauši iemaldījies klients nav ne nieka vērts. Taču realitāte liecina par pretējo. Pirmajā gadījumā aprakstītā friziere, ik reizi, kad gadījies iesēsties viņas krēslā, gaužas par grūto dzīvi, komunālajiem parādiem un bērnu, kurš jālaiž skolā, bet naudas nepietiek. Tāpēc visai nopietni tiekot apsvērts lēmums doties strādāt uz Angliju. Diez vai tur laimes zemē Anglijā varēs darba devējam atcirst, ka darba laiks tuvojas beigām un tāpēc klientu var pasūtīt…

Tādi piemēri ir ik uz soļa. Darba laiks mazajos uzņēmumos iekārtots tikai tā, kā tas ir izdevīgs īpašniekam. Uz sludinājumos norādītājiem telefona numuriem bieži vien neviens neatbild. Ja arī izdodas sazvanīt, ar pasūtījumu izpildi nesteidzas - nedēļām jāgaida, kamēr atvedīs malku, kamēr atnāks meistars veikt kādu nelielu remontu utt. Tāpēc klients pie pirmās izdevības dodas iepirkties uz lielveikalu Ogrē, sazinās ar pakalpojumu sniedzēju Rīgā un bez problēmām nokārto savas lietas.

Lindu L. uzklausīja Aina Trasune