Ja Tavs priekšnieks ir psiholoģiskais terorists

Tā ir situācija, kurā var gadīties nokļūt jebkuram no mums. Vienmēr nav iespējams noteikt, kas par „putnu” patiesībā ir kāds konkrēts cilvēks. Viņa patiesā seja un personības daudzveidība parādās, kad kopā pavadīts ilgāks laiks un gadījušās dažādas situācijas. Tā nu tu piesakies darbā pie sirsnīgas, laipnas, patīkamas kundzes un, kad līgums parakstīts, satiec viņas ļauno pusi.

Jocīgākais, ka tiešām šie nejaukie priekšnieki parasti mēdz būt svārstīgi savā garastāvoklī – viņi ir nesavaldīgi un straujas dabas. Vienā brīdī kliedz, nākamajā histēriski smejas. Atgādina leģendu par kaitinošu, stingru skolotāju, kāda parasti ir bijusi katrā skolā, tādu skolotāju, kas grib „iegriezt” un, lai gan viņas iznīcinošais skatiens jau izsaka visu... (ļauno, kas viņas prātā), viņa tomēr papūlas to izskaidrot arī vārdiem (pat, ja tas nav nepieciešams). Viņa iznīdē dzīvesprieku, draudzīgu gaisotni, omulību. Šermuļi skrien, viņu ieraugot, pat elpa aizraujas, smaids kļūst plastisks, rokas sāk trīcēt, sirds skrien ātrāk un satraukums neatstājas. Psiholoģiskie teroristi ir viltīgi un aizdomu pilni cilvēki, kuru rīcība nav paredzama.

Droši avoti pastāstīja savas sajūtas – kā tas ir, strādāt šāda cilvēka pakļautībā, regulāri saskarties ar viņu. Konkrētā priekšniece veic savus vadītājas pienākumus netālu no Ogres. Sava uzņēmuma darbiniekus pārvalda, izmantojot nesaudzīgu lamāšanu, aizrādījumus, pat draudu sistēmu (ja netiks ievēroti viņas noteikumi, no darbinieku algas tiks atvilkta konkrēta naudas summa). Sodu sistēma ir parādība, kas darbiniekus motivē rīkoties pareizi – to atzina arī meitenes, kas stāsta par saviem darba apstākļiem. Viņas saka, ka nauda tomēr ir tā, kas viņas visvairāk stimulē, jo bez naudas nevar – naudu vajag. Bailes no priekšnieces dusmām ir otrs dzinulis. Nepatīkami esot strādāt apstākļos, kad uz tevi kliedz, kad tuvumā atrodas neapmierināts un nervozs cilvēks, kas iedzen bailes, vainas apziņu un nepatiku. Priekšniecības attieksme radot saspīlētu gaisotni un neērtu atmosfēru. Darba pienākumus kļūst grūtāk pildīt, rokas trīc, viss sanāk neveikli, prāts pārstāj darboties, liekas, ka esi tūļīgs un muļķis, pat, ja tāds neesi. Ja priekšnieks skatās pār plecu, elpo gandrīz vai ausī un aizrāda par visu, un tad, protams, no satraukuma aizmirstas pat vienkāršākās darbības. „Un priekšniece ir tik aprobežota, ka to nesaprot! Liekas, ka mēs atrodamies cietumā – visu laiku tiekam uzraudzītas. Nepareiza rīcība izpelnās skarbu un nežēlīgu nosodījumu.” Tas esot spēcīgs psiholoģiskais spiediens no priekšnieces puses.

Kad garastāvokļa cilvēks ticis pie stūres, darbiniekiem bieži vien nākas iekost lūpā vai sažmiegt dūres. Mēdz pat gadīties, ka vadītāja iebrāžas darba vietā kā viesulis, bet aurot sākusi jau pirms sliekšņa pārkāpšanas. Maz cilvēcīguma un apdoma no viņas puses – vispirms eksplozija, tikai pēc tam sekojot normāla saruna... „Nu, cik nu normāla, ja darbiniekam pat netiek dota iespēja izteikties un sarunas laikā boss izsaka kādu apgalvojumu un beigās pajautā: „... vai ne?”, „... vai ne tā?”, „... pareizi?”, „.. vai man nav taisnība?”.”

Meitenes atzīst, ka pats darbs un pienākumi viņām patīk, bet priekšnieces uzvedība, attieksme un garastāvokļa maiņas ir grūti paciešamas. „Reizēm vienkārši nolaižas rokas. Citreiz viņas absurdās idejas vai pateiktie, neapdomātie vārdi nošokē”. Ir kārdinājums viņai ieriebt vai vienkārši aiziet – lai tiek pati galā. Laikā, kad darbu atrast nav viegli, tomēr nākas samierināties, apslāpēt dusmas un sašutumu un palikt.

Šāda cilvēka pozitīvs novērtējums uzreiz liek pacelt degunu trīs stāvus augstāk. Riebīgās priekšnieces uzslavu gribas ierakstīt dienasgrāmatā un atcerēties mūžīgi.

Jautāju, vai alga, kādu meitenes saņem, strādājot konkrētajā uzņēmumā, viņas apmierina. Meitenes nervozi saskatījās un tad sāka stāstīt, ka darba devēja esot centusies pa draugam sarunāt, ka maksās mazāk nekā viņas vienojušās. Meitenes, protams, iebildušas. Viņa mēģina maksāt tik, cik vēlētos, nevis tik, cik pienākas.

Priekšnieks šādi rīkojas tāpēc, ka vēlas būt pārāks, neapgāžams, varens... viņš vēlas, lai viņam pakļautie būtu niecības (melni un maziņi) – mazas skudras viņa ceļā, bet tai pašā laikā – tieši šie cilvēki ir tie, kas viņam sagādā peļņu, jo saskaras ar klientiem un kalpo kā reklāmas seja un uzņēmuma pakalpojumu baudīšanas gids – viņi klientu iepazīstina ar pakalpojumiem, izskaidro nesaprotamo, appuišo viņus – veic melno darbu. Strādnieki ir svarīgi cilvēki, pret kuriem neapdomīgi uzņēmumu vadītāji mēdz izturēties zemiski.

Meitenes saka, ka nejūtas droši savā darba vietā, ka jūtas nestabili – priekšniece izsakās tā, it kā kuru katru mirkli jebkuru no viņām varētu atlaist. „Un viņa to pasaka tā, it kā viņai būtu vienalga, vai paliec, vai aizej – tu neesi īpaša – tāda viduvējība vien.”

Šādu uzvedību sauc arī par bosingu. Tulkojot no angļu valodas, „to bash” nozīmē „uzbrukt”. Šajā gadījumā psiholoģiski agresīvu uzvedību darba vietā piekopj darba devējs, kurš neprofesionāli vada personālu, identiskās situācijās nevienādi izturoties pret padotajiem.

Bosinga pamatizpausmes ir sekojošas: Pastāvīga kritika darbā, aprunāšana, baumošana, ignorēšana, nesarunāšanās, mutiski, rakstiski un telefoniski draudi, ņirgāšanās par fiziskiem trūkumiem vai izskatu, stulbu un bezjēdzīgu vai neizpildāmu uzdevumu uzdošana, darbinieka izpausmes brīvības ierobežošana (viņu, pārtrauc, uz viņu kliedz vai skaļi lamājas, pastāvīgi kritizē).

„Bija viena meitene, par kuru priekšniece riebuma pilnā tonī skarbi izteicās. Viņas komentāri bija nesaudzīgi  meitenes fiziskā izskata un viņas paradumu raksturojumi.”

Darbinieki nevar nojaust vadītāja reakciju, balstoties uz iepriekšējo pieredzi. Ar laiku viņi atsakās no iniciatīvas. Vadītājs liek darbiniekiem justies vainīgiem gadījumā, ja uzņēmumam pienākušas nebaltas dienas. Arī meitenes teica, ka priekšniece viņām prasījusi: „Kāpēc jūs man nedabūjat klientus?” „Mēs jau neko nevaram izdarīt – vai nu cilvēki šeit ierodas vai neierodas.”

Priekšnieks aizbildinās, ka agresīvo darba stilu pielieto darbinieku nevarības un neprasmes dēļ. Publiskie pazemojumi rezultātā pastiprina darbinieku sastingumu.

Bosinga upurim var parādīties tādas veselības problēmas kā emocionāls stress, zems pašnovērtējums, nomākts garastāvoklis, depresija, nepārejošs nogurums, darbaspēju un motivitātes zudums. Cilvēks var noslēgties sevī un sākt izvairīties no sabiedrības.

Upuris tiek padarīts par vainīgo pie kļūdām un neveiksmēm, kas nemaz nav bijušas viņa vaina. Viņu iebaida, kamēr viņš sāk justies pazemots, vainīgs, dzīvo augstos stresa apstākļos. Bieži cilvēks izvēlas aiziet no darba, jo tā ir vieglāk.

Pētījumi rāda, ka par bosinga upuriem biežāk kļūst sievietes.

Pirmajā fāzē vēl ir iespējams nesabrukt. Darbinieks sākumā „laiž gar ausīm”, pasmejas vai arī neprotestējot pakļaujas terorizētāju prasībām, patur domas pie sevis, varbūt pat lūdz piedošanu. Otrajā fāzē, kad terorizēšana pastiprinās, upurim sākas depresija, pieaug stress, viņš mēģina cīnīties, no stresa cenšas atbrīvoties, lietojot alkoholu, viņam vairs nepatīk doties uz darbu. Trešajā fāzē sava iepriekšējā stāvokļa atjaunošana darba vietā nav iespējama, cilvēks ar sevi nespēj tikt galā, pašaizsardzības mehānismi ir izslēgti, un viņam nepieciešama profesionāļa palīdzība.

Latvijā ir cilvēki, kas darba vietās sastopas ar šādām situācijām – ar necilvēcīgu un pazemojošu attieksmi. Sevišķi nepatīkami, ja to izrāda priekšnieks, kuram esi pakļauts, kurš ir tiesīgs tevi sodīt un kuram nevar gluži pateikt visu, ko domā par viņu.

Cīnoties ar psiholoģisko teroru, savaldības un pieklājības izmantošana būs iedarbīgāka par agresiju. Asprātība un humors var spēt pretinieku atbruņot vai vismaz palīdzēt upurim ar cieņu izturēt grūti pārdzīvojamu situāciju. Gudrs priekšnieks aizdomāsies, vai ir vērts zaudēt tik vērtīgu darbinieku. Ja situācija darba vietā neuzlabojas, darbiniekam ieteicams pāriet strādāt citur. Psiholoģiskā terora sekas ir nopietnas, tāpēc tā upurus jāaizstāv un jāiedrošina. Ja esat godprātīgi, centieties aizstāvēt vājākos!

Meitenes: „Un tad viņa aiziet, aizver aiz sevis durvis... paņem līdzi visu tavu dzīvīgumu. Tu beidzot atkrīti krēslā, jūties iztukšots un apdullis... nekāds.”