Pircēja: gribas mest līkumu Ogres tirgum un veikaliem

Pirms pāris dienām e-pastā saņēmām vēstuli no ogrēnietes Ligitas L, kura dalījās savās pārdomās par vērojumiem Ogres tirdzniecības vietās. Ceram, ka mūsu lasītājas viedoklis ieinteresēs arī citus pircējus, kuri vēlēsies to atbalstīt, bet varbūt – gluži pretēji – noraidīt.

Mana darbavieta atrodas netālu no Ogres tirgus, tāpēc bieži vien, ejot uz darbu vai mājām, iegriežos tirgū. Pēdējā laikā mani burtiski tracina pārdevēju uzmācība. Neesmu vēl paguvusi ieiet pa lielajiem tirgus vārtiem, kad no visām pusēm atskan izsaucieni: “Lūdzu, saimniec! Kāpostiņi, burkāniņi, kartupelīši!”

Pārdevēji tik ļoti nokoncentrējušies uz peļnas iegūšanu, ka pat nepieļauj domu, ka cilvēks tirgū varētu ieiet vienkārši paskatīties vai izmantot to kā īsāko ceļu, lai dotos tālāk. Kamēr tiec garām dārzeņu letēm, pieskandinātas abas ausis, kaut arī neesi izrādījis ne mazāko interesi par izlikto preci. Ir tikai viena vēlēšanās – mest tirgum pēc iespējas lielāku līkumu.

Pagājušā svētdienā tomēr atkal iegāju tirgū. Paveicās – pie vienas no tirdzniecības vietām nebija pārdevējas, un varēju netraucēti aplūkot preci. Pēkšņi viena pārdevēja, kas strādāja turpat netālu, skaļi iebļāvās pa visu tirgu: “Sarmīt!” Nodomāju – baidās, ka kaut ko nenozogu, tāpēc lēnām devos prom. Man nopakaļ atkanēja sirdi plosošs sauciens:”Aizgāja!!!” Ar to acīmredzot bija jāsaprot, ka palaists projām potenciāls pircējs.

Līdzīgi ir arī mazajos veikaliņos, kur arī nevar ieiet “tāpat vien”. Brīžiem tu vēl nemaz neesi aptvēris, ko tur īsti pārdot, kad esi ne tikai informēts, ka ir arī lielie izmēri un citas krāsas, bet pārdevēja jau naski aiztecējusi uz palīgtelpām un atnesusi vēl piecus paraugus.

Tāpēc dodu priekšroku iešanai uz lielveikaliem, kur neviens “nepiesienas”, un varu nesteidzīgi izvēlēties sev nepieciešamo. Ja pārdomāju, tad varu arī nolikt neiepatikušos preci atpakaļ plauktā.

Taču ir viens “bet”... Iedvesmojoties no labākajiem Eiropas mārketinga paraugiem, arī mūsu pārdevējām veikalu īpašnieki paģērējuši sveicināt katru pircēju, kurš stāv rindā pie kases.

Man nav nekas pret pieklājību. Lauku veikalā, kur cits citu pazīst, tā ir norma un abpusēji patīkama komunikācija, bet ne pilsētā, kur dienā veikalā apgrozās simtiem pircēju. Maiņas beigās kasiere jau ir tā nogurusi, ka burtiski kā automāts, pat nepaskatoties uz pircēja pusi, noburkšķ “Labdien!”.

Diemžēl ar to laipnība un cieņas izrādīšana pret pircēju arī beidzas, jo preces ātri un nevīžīgi tiek samestas nodalījumā, kur pircējam nereti jāliecas trīs līkumos, lai pasniegtos pēc pirkuma, kurš atrodas tā patālāk.

Gribētos zināt, vai kasierēm, kurām jāpārdod tūkstošiem biļešu uz rokmūziķu koncertiem vai hokeja mačiem, arī liek sveicināt katru pircēju?  Šaubos, vai sveicināšana palielinās veikala apgrozījumu. Manuprāt, tas ir tikai lieki iztērēts laiks – gan pārdevējam, gan pircējam, kurš nereti samulst un nezin, kā rīkoties – atbildēt uz sveicienu vai nē?

Reizēm var izveidoties arī komiskas situācijas. Agrā februāra rītā, kad vēl bija pavisam tumšs, piegāju pie avīžu kioska Ogres centrā. Biju viena pati, un pēkšņi dzirdu, ka mani sveicina. Apskatos apkārt – neviena cilvēka. Izrādījās, ka tā ir kioska pārdevēja, kuru aiz aizsalušajiem logiem nemaz nevarēja lāga saskatīt. Droši vien, ka viņai tā likts darīt, bet cik no tā liela jēga, grūti spriest. Kā domājat jūs?
Ligita L.