11.novembris – vai izplēšams no kalendāra?

Šogad, 11.novembrī,  aprit 90 gadi kopš Latvijas armija, cīnoties ar turpat vai pieckāršotu un labāk bruņotāko Bermonta (vācu-krievu ) algotņu karaspēku, atbrīvoja Rīgu. Novembra beigās ienaidnieks tika padzīts no Jelgavas, bet decembrī, Latvijai nepiekrītot pamiera nosacījumiem, krievu un vāciešu militārās vienības tika sakautas pilnībā. Tomēr par šo cīņu lūzuma punktu ir jāuzskata tieši Rīgas atbrīvošana, kad no 9.-11.novembrim sīvās un asiņainās kaujās Pārdaugavā tika atbrīvota jaunās Latvijas valsts galvaspilsēta.

Protams, šī uzvara pret ienaidnieka pārspēku bija iespējama pateicoties milzīgam patriotismam un varonībai. Turklāt armijai bija varens tautas atbalsts - netieši cīņās iesaistījās gan sievietes, gan sirmgalvji, gan bērni. Bet studenti un pat skolnieki ņēma rokās ieročus ... . Pēc šīs vēsturiskās uzvaras, kad tika nosargāta Latvijas valsts neatkarība, tika iedibināts Lāčplēša ordenis, bet 11.novembris pasludināts par Lāčplēša dienu .

Kā šī deviņdesmit gadus vecā vēsture sasaucas ar šodienu? Ja to vērtē kā kontekstu vai atsevišķu vēstures lappusi, kuru var pāršķirt , aizšķirt, pat izplēst , tad 11.novembris labākajā gadījumā ir aplūkojams kā arhīva materiāls – bez emocionalitātes, bez turpinājuma. Vēsture ir kopsakarība – tā ir notikumu virkne, kas rada vai nerada priekšnosacījumus, šajā gadījumā tautas gribas realizācijai.

1918.gadā, proklamējot Latvijas Republiku un 1919.gadā to nosargājot , tautas griba tika realizēta. Diemžēl 1940. gadā – nē. 2009. – tā vien gribās jautāt ... . Jā, pasaule ir mainījusies ar savām globālajām shēmām un interesēm. Es neteiktu, ka uz labo pusi. Mazo tautu un valstu intereses tiek respektētas visai nosacīti .Arī jēdzienam “interešu sfēra’’ visai bieži piemīt molotoviski – ribentropisks raksturs. Vienīgi karo kā allaž – vienmēr miera vārdā.
Saprotams, nevar nepieminēt arī mūsu ekonomisko dižķibeli, tikai vajadzētu izvērtēt , cik tā ir mūsu pašu vaina, cik pasaules lielvalstu politiskās mafijas izraisīta. Un nevajag te vainot labējo politiku vai nacionālo domāšanu, jo labējā politika Latvijā, vismaz varas pārstāvētā ešalonā, beidza pastāvēt līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Iespējams, ka tieši nacionālo interešu aizstāvēšanas trūkums mūs ir ievedis šajā lokālglobālajā purvelī.
Varam jau mēs lamāt savas satelītvaldībiņas, zaglīgos politiķus, ierēdņus un galu galā viens otru.Tomēr 2009.gada 11.novembrī katram vajadzētu padomāt, kā nezaudēt savu latvietību, kā (jā, joprojām) cīnīties par savas valsts neatkarību un demokrātiju.

Lisabonas līgums ir solis uz hiperlielvalsts izveidi, kas katras nācijas politisko gribu tikai ierobežos. Bet latvju tauta kārtējo reizi ir neiespējamās misijas priekšā – izdzīvot, pašsaglabāties. Formula ir tikai viena - nacionālā pašapziņa. Diemžēl, ja    15 % valsts iedzīvotāju uzskata, ka 11.novembris ir

A.Pumpura eposa varoņa dzimšanas diena, tas liecina, ka šī pašapziņa jau ir stipri deformēta.
Lai nu kā, iedegsim katrs savu piemiņas svecīti 11.novembra vakarā. Iedegsim, lai liesmiņa ir kā vēstījums no deviņdesmit gadus senās pagātnes.. Iedegsim, lai rastu spēku, prātu, izturību un... arī varonību!
Gunvaldis Tarvids