Vērtē autoritāte: Izdzīvos tie, kas strādās, radot paši savu dzīvi un labklājību 

Vairāk attēlu galerijā

Šodien viesos pie mums – SIA "Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs" Ogres konsultāciju biroja vadītāja Aija Luse.

Vizītkartei:

Aija Luse
* SIA "Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs" (LLKC) Ogres konsultāciju biroja vadītāja; speciāliste lopkopībā.
* Biedrības "Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācija" vadītāja.
* Augstākā izglītība: LLU Lauksaimniecības fakultāte.
* Absolvējusi Lēdmanes 8-gadīgo skolu, Ogres vidusskolu.

– Ļoti polārus viedokļus plašā sabiedrībā izsaukusi reģionālā reforma. Kādas ir jūsu domas šajā jautājumā un problēmu lokā?
– Vērojot procesu, kādā tiek veikta reģionālā reforma, ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Primāri – nevar reformu veikt ambiciozi, sēžot Rīgā, ministrijā, ar cirkuli apvilkt apli, kurā salikt domājamās pašvaldības. Ir gan skaidrs, ka reģionu attīstības plānam, ņemot vērā demogrāfisko situāciju valstī, jābūt. Ikviens Latvijas iedzīvotājs ieinteresēts, lai reģioni būtu moderni, ar attīstītu infrastruktūru, lai tajos būtu pieejams plašs un kvalitatīvs pakalpojumu klāsts. Arī pašvaldības aktīvi diskutē par apvienošanās modeļiem, ieguvumiem vai zaudējumiem. Bet. Man rada bažas fakts, ka ministrijā, kura atbildīga par reformas īstenošanu, strādā cilvēki, kas uzskata – laukos nekā vairs nav un nevajag, viss jākoncentrē Rīgā un tās apkaimē. Tas ir ļoti nopietns signāls par to, kā atbildīgie ierēdņi "redz" situāciju valstī un tās līdzsvarotas attīstības iespējas. Ja vērojam tendenci, ka ģimenes izvēlas pārcelties uz laukiem, lemjot, vai nu strādāt pilsētā; attālināti vai papildus attīstot lauku vidi, tad nepieciešama moderna infrastruktūra. Ražošana un aktivitātes laukos ir, bet vajadzīgi kvalitatīvi ceļi, pakalpojumu un kultūras centri, skolas, bērnudārzi.

Vissvarīgākais – ekonomiskā attīstība reģionos. Nav tik būtiski, kā to panākt – ar 100, 50 vai 35 novadiem. Galvenais, lai tie pildītu savas funkcijas un nodrošinātu konkrētā reģiona attīstību.

– Daudzus gadus cītīgi reformēta izglītības sistēma, bet vai ir jūtami uzlabojumi?
– Cerības ir uz projektu "Skola 2030", kuras mācību satura veidošanas izaicinājums būs meklēt un attīstīt katra bērna talantus, ar katru strādāt viņam atbilstošā tempā, nevis "izņemt vielu". Mūsu bērni ir savādāki, daudz attīstītāki un viedāki, bet viņi jāvirza pa dzīves ceļu gudri, vairāk pievēršoties kompetenču izglītībai, attīstot prasmes, lai veidotu cilvēku, kurš kļūst par personību.

– Un kā vērtējat skolu tīkla optimizāciju?
– Mani uztrauc daudzo skolu slēgšana. Jā, varbūt no ekonomikas viedokļa un matemātiskā skatījumā tas ir pareizi, bet cik pareizi no lauku apdzīvotības viedokļa? Vai, slēdzot mazo skolu, bērniem tiks nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas ar novadu centru skolēniem? Novadu skolas ir pilnas, vairākas paralēlklases ar maksimālo audzēkņu skaitu – kur "pielikt" slēgto skolu bērnus? Vai būs transports no aizvērto skolu teritorijām uz jauno mācību iestādi un atpakaļ?

Nākamais jautājums – par pašu sistēmu, saistot to ar šī brīža liberālo sabiedrības modeli, nereti pat ultraliberālo. Skolēnu patvaļa pret skolotāju joprojām pastāv... Tāpat arī jautājums – vai skolotājs ir autoritāte skolēnu acīs – Pedagogs ar lielo burtu, vai vienkārši strādā izglītības laukā?

– Vēl viena sāpīga tēma – veselības aprūpe. Kas vainīgs, ko darīt?
– Tā ir joma, kas man nav saprotama. Tiek ieguldīti milzīgi finanšu resursi, bet tie nav pietiekami, nav vērojami uzlabojumi sāpīgajās vietās – ārstu un medicīnas pakalpojumu pieejamība, bieži vien attieksme. Apgalvojumi, ka medicīnas personālam lielas darba slodzes, neiztur kritiku. Mēs visi strādājam lielas slodzes, nereti vairākās darbavietās, lai nodrošinātu sev cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Pārējās profesijas neiet ielās, neprotestē. Nav redzētas veikalu pārdevēju, kasieru vai šoferu protesta akcijas. Kur paliek ieguldītais finansējums veselības nozarei – kāpēc nekad nepietiek, lai samaksātu cienīgas algas medicīnas personālam? Kāpēc man ar izmežģītu plecu ultrasonogrāfijas izmeklējumu piedāvā pēc diviem mēnešiem valsts rindā? Kāpēc neceru sagaidīt valsts apmaksāto zobārstniecību bērniem un izvēlos maksas pakalpojumu? Tas nav saprotams, izskaidrojams. Mainās ministri, gadi, situācija ne. Vienīgais tiešām būtiskais solis uz priekšu – e-veselības recepšu daļa. Iespēja sazināties ar ārstu neklātienē un saņemt zāles jau aptiekā pēc elektroniskās receptes atvieglo ikdienas dzīvi. Tikai diez vai tas ir to miljonu vērts, kas ieguldīti kopējā e-veselības izveidē. Turklāt medikamentu cenas aptiekās – nesaudzīgas iedzīvotāju makiem, valsts regulējumus bremzē farmācijas kompāniju lobijs.

Tajā pašā laikā personīgi man zināms ārstu loks, par kuriem varu teikt tikai labāko kā par savas jomas speciālistiem un arī cilvēcīgās attieksmes ziņā.

– Kādas pārmaiņas drīzumā gaida lauksaimniekus?
– Jā, šī ir mana tuvākā tēma. Esmu par lauksaimniekiem, lauku uzņēmējiem, attīstītu un viedu saimniekošanu "dzīvos" laukos.

2019.gadā uzsākts un šogad jāpabeidz darbs Lauku attīstības programmas (LAP) 2021.–2027.g. izstrādē. Eiropas Komisija noteikusi – dalībvalstīm ir lielākas tiesības definēt atbalsta pasākumus lauksaimniecībā, nekā līdz šim. Latvija mēģina savus uzstādījumus salāgot ar Eiropas līdziniekiem.

Vecā Eiropa laukus redz citādi, tā nav tikai vide biznesam. Ja runājam par efektīvu biznesu, nav runa par vides aizsardzību un sociālo vidi. Tas ir grūti savienojams ar ilgtspējīgu saimniekošanu. Diskusijas ir un būs grūtas.
Mēs, LLKC, veicām iedzīvotāju aptauju par prioritātēm jaunajam LAP, un primāri tika uzskaitīts, ka cilvēkiem laukos nepieciešama līdzsvarotāka attīstība – infrastruktūra, tostarp ceļi, pakalpojumu iespēja, lielāks atbalsts mazajām un vidējām saimniecībām, kā arī īpašs atbalsts attālākiem novadiem, tāpat arī videi draudzīga saimniekošana. Cilvēki vēlas, lai laukos būtu daudzveidīga uzņēmējdarbība, kas radītu pakalpojumus un darbavietas. Lauki nevar vienlaikus būt rūpnieciska vide un vide ar ainaviskiem elementiem, kurā grib dzīvot cilvēki. Būs jāatrod līdzsvars. Tādēļ mums priekšā ir izšķiršanās, vai iesim eiropeisku ceļu uz attīstītiem laukiem, kas piemēroti dzīvošanai, vai izvēlēsimies citu modeli, kas labumu dod nelielam skaitam uzņēmēju.

Pēdējā laikā izteikti mainās daļas sabiedrības nostāja pret lauksaimniecību, daudz tiek runāts par klimata izmaiņu ietekmi, par lauksaimniecības ietekmi uz vidi, ražošanas ētiku. Mana pārliecība – nozarei jārunā par sevi, jāpanāk, lai sadzird pozitīvo stāstu, liekot to pretī radikālu ļaužu grupām, kas cīnās pret jebkādiem dzīvnieku izcelsmes lauksaimniecības produktiem.

Ir jānosprauž robežas starp dažādām lopkopības sistēmām, lai saprastu, kura no tām rada draudus klimatam un kura, tieši pretēji, risina klimata un augsnes auglības problēmas. Jāvirzās prom no intensīvām monokultūru sistēmām, kas lielā mērā atkarīgas no ķīmiskām izejvielām, atgriežoties pie augsni atjaunojošas lauksaimniecības un jauktiem lauksaimniecības modeļiem; veidojot ilgtspējīgu un bioloģisko daudzveidību uzturošu praksi.

– Lauki paliek arvien tukšāki, dominē lielsaimnieki...
– Mani satrauc fakts, ka šobrīd ļoti strauji sarūk piensaimniecību skaits – 2000 saimniecību ik gadu aiziet no tirgus. Normāli būtu, ja no tirgus "pazustu" vienas – divu govju saimniecības, kuru īpašnieki gados veci. Redzam, ka piena nozari pamet arī vidējie un lielie uzņēmumi, kuru saimnieki secina – graudu audzēšana izdevīgāka, mazākas investīcijas.
Skumja ir paaudžu pēctecība – tikai neliels procents no jaunās paaudzes vēlas turpināt darbu lauksaimniecībā, īpaši lopkopībā. Saimniecībās akūti trūkst darbinieku, tās spiestas robotizēties, automatizēties, bet ne visiem šādas investīcijas pa spēkam. "Mazajiem un vidējiem" ārkārtīgi sarežģīti investēt attīstībā. Būvniecības izmaksas Latvijā ārkārtīgi augstas, mazām un vidējām saimniecībām "nepaceļamas". Mums ir iespēja doties pieredzes apmaiņas braucienos uz citām ES valstīm, un redzam, ka tur šādu izmaksu nav. Latvijā nemanāmi izveidojusies sistēma, kas veicina mākslīgu cenu "uzpūšanu", tiklīdz atvērta jauna ES fondu projektu kārta.

– Novēlējums līdzcilvēkiem?
– Mēs dzīvojam laikmetu maiņā, jo šogad iestāsies Ūdensvīra laikmets, kas mainās reizi 2000 gados. Šis laiks norāda – mēs esam ļoti tuvu lielām pārmaiņām, kuras skars visu cilvēci un katru no mums. Izdzīvos tie, kas strādās, radot paši savu dzīvi un labklājību, bet tie, kuri gaida brīnumus, paliks gaidot... Es ticu – mūsos ir spēks, tas atrodas pašā virspusē, un šo spēku var atrast tikai darbībā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem