Ogrē pie atmiņu ugunskuriem piemin Barikāžu aizstāvjus 

Vairāk attēlu galerijā

Barikāžu aizstāvju atceres dienā ogrēnieši pulcējās pie Ogres novada Kultūras centra (ONKC), lai kopīgi atminētos 1991.gada janvāra notikumus.

"Starp mums ir daudz tādu, kuri paši, vīri, dēli, tēvi vai citi tuvinieki pirms 29 gadiem devās uz Rīgu, lai nosargātu mūsu valsts brīvību. Starp mums ir arī bērni un jaunieši, kuri tolaik vēl nebija dzimuši. Tā ir mūsu tautas vēsture, kas jāapzinās," aicinot klātesošos uz kopīgām atmiņām par Barikāžu laiku, sacīja ONKC kultūras metodiķe Dace Nikolaisone.

Barikāžu dalībnieku vidū bija arī Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis, kurš tolaik, būdams astoņpadsmit gadus vecs jaunietis, atradās alternatīvajā dienestā.

"Tas bija pirmais iesaukums, kad vairs nevajadzēja iet dienēt Padomu Armijā. Mēs brīvprātīgi pieteicāmies uz barikādēm. Izkārtojāmies pirmajā rindā, kad omonieši tuvojās Latvijas Televīzijai Zaķusalā. Tajā laikā traģiskajos notikumos Viļņā jau bija pirmie kritušie, un man šķita,  ka dzīve jau pagājusi, tā īsti vēl nesākusies," atcerējās E.Helmanis. "Barikādes un sapnis par savu valsti mūs visus vienoja. Tā bija dziesmotā revolūcija. Mēs ar sirds mīlestību uzvarējām daudz spēcīgāku pretinieku. Tas bija laiks, kad tauta modās, cēlās un gāja. Paņemsim no tā laika to, kas mūs vieno, nevis šķeļ."

Klātesošos uzrunāja Zemessardzes 54.Inženiertehniskā bataljona komandieris pulkvežleitnants Ainārs Rauza: "Tajā laikā es vēl mācījos vidusskolā, neapjaušot un neapzinoties, cik nozīmīgs ir Barikāžu laiks. Tikai dienestā uzkrātās zināšanas un  pieredze ļāva saprast, ka latvieši un citu tautību cilvēki bija gatavi ziedot pašu dārgāko par brīvu Latviju. Es arī tagad gribu novēlēt būt visiem kopā un sniegt maksimālu ieguldījumu Latvijas valsts attīstībā."

Atceres pasākumā piedalījās mūziķis, komponists barikāžu dalībnieks Gunārs Meijers, kurš dziedāja savas dziesmas pie ugunskura un dalījās atmiņās.

"Es mīlu savu Latviju, savu Ogri, no kurienes nākuši visi mani senči. Arī mēs visi tajā laikā bijām Rīgā," atceras G.Meijers. Meijera kungam tolaik Lāčplēša ielas pagrabiņā piederēja krodziņš, kura durvis bija visu diennakti atvērtas barikāžu dalībniekiem, jo tuvumā atradās viens no stratēģiski svarīgiem un apsargājamiem objektiem - Rīgas starptautiskā telefona centrāle.

Turpinājumā ONKC Lielajā zālē bija iespēja noskatīties režisora Romualda Pipara filmu "Vēsture. Aiz kadra", kā arī tikties ar tās autoru.

Sarunu vadīja Latvijas Kinematogrāfistu savienības projekta "Kino visiem un visur Latvijā" vadītāja Ieva Pitruka.

Pirmo reizi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas kino dokumentālisti, kas iemūžināja Trešās Atmodas notikumus, filmā stāsta, kā tapa vēsturiskie kadri – gan labi pazīstami, gan līdz šim nepublicēti, pārsteidzoši materiāli. 

R.Pipars atklāj, ka filmu veidojis divu iemeslu dēļ. Viens no tiem ir ļoti personisks, jo apšaudē pie Iekšlietu ministrijas 1991.gada 20. janvārī nogalināja viņa kolēģi, ar ko vadītas darbdienas vienā istabā Rīgas kinostudijas Kino hronikas sektorā, - Andri Slapiņu. Drīz pēc tam mūžībā aizgāja arī apšaudē smagi ievainotais Gvido Zvaigzne.

"Otrs iemesls - šis laiks attālinās no mums. Ja es to nebūtu izdarījis, kurš tad to izstāstīs," atzīst R.Pipars.

Filmas tapšana bija iespējama pateicoties tikai to veidotāju misijas apziņai. "Kad veido filmu uz kinolentes, viss materiāls, kas netiek iekļauts filmā, tiek nogriezts, izmests un sadedzināts. Tā paredz tehnoloģiskais process, bet to nevarēja pieļaut ar Atmodas laika kadriem. Kopā ar kolēģi Oļegu Kotoviču sakrājām ap 20 kubikmetru metāla bundžu ar filmu pārpalikumiem. Un tikai tagad, pēc 30 gadiem, varam ieraudzīt, ko tad esam glābuši un saglabājuši."