Ogrē piemin represiju upurus 

Vairāk attēlu galerijā

Ogrē pie Represēto piemiņas akmens notika Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīts pasākums. Pirms 77 gadiem naktī no 13. uz 14.jūniju no Latvijas deportēja vairāk nekā 15 000 iedzīvotāju.

Ivars Kaļķis, Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs, atceroties to dienu notikumus, sacīja: "Mēs toreiz bijām vai nu jaunieši, vai bērni, un daži toreiz pat vēl nebija dzimuši. Šodien mēs stāvam jūsu priekšā – represētie, kas toreiz bija bērni, jau ar sirmām galvām, tad jūs varat saprast, kāds pagājis posms no tās dienas, bet mēs, represētie, tos traģiskos momentus atceramies. Mēs viņus atcerējāmies, bet līdz Atmodai bijām spiesti klusēt."

I.Kaļķis atzīmēja, ka Ogre bija viena no piecām Latvijas pašvaldībām, kurās pirms apmēram 30 gadiem sāka dibināties Nepamatoti represēto personu nodaļas. Par to paldies Augustam Meijeram ( 1923 – 2002), kurš bija pirmais Ogres Nepamatoti represēto kluba vadītājs, un viņa domubiedriem. 

Notikumi pašu zemē un kaimiņvalstīs aicina jaunatni audzināt patriotisma garā, lai viņi varbūt retāk ieskatītos datoros, bet vairāk ģimenes albumos, kur redzamas viņu vecāku un vecvecāku gaitas izsūtījumā. 

'Man šodien ir ļoti patīkami, ka mēs varam būt šeit kopā ar jums Ogrē, atcerēties, pieminēt to. Patīkami apzināties to, ka Ogres pilsēta bija viena no tām, kur veikta piemiņas vietas renovācija," norādīja I.Kaļķis.

Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis bija skarbs: "Komunisms ir aizgājis. Starp mums vēl ir palikuši daudzi šo komunisma ideju nesēji. Mēs negribam represijas, bet mēs vēlamies, lai viņi saprot to, ko komunisms ir nodarījis Latvijas tautai."

E.Helmanis pieskārās arī tēmai, ka, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, Latvijas vēlētāji atkal dalās, dalās latviski runājošie vēlētāji. "Ja mūs sašķels, mūs viegli būs valdīt," tā Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs, aicinot nešķelties, jo "mums ir kopēja nākotne un kopējas atmiņas". 

Ar klusuma brīdi klātesošie pieminēja tos, kuri neatgriezās no izsūtījuma. 

Birzgalietis Guntis Saulkalns, būdams piecus gadus vecs, kopā ar visu ģimeni, deportēts no toreizējā Rīgas apriņķa "Ciršu" mājām. Redzētais ceļā un piedzīvotais izsūtījumā iegūlies neizdzēšamā atmiņā, liekot uz daudziem notikumiem mūsdienu pasaulē skatīties caur skarbās pieredzes prizmu. 

Saksofonists Ivars Bajaruns Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu bagātināja ar mūziku. Viņam, tāpat kā daudziem Latvijā, šī ir īpaša diena.

"Man ir nācies dzirdēt no saviem vecākiem, ka šķēla mūsu ģimenes, radus… Bija tā, ka manu vectētiņu krievi gan neizsūtīja, bet nogalināja, sargājot maizes klētis. Citus ģimenes locekļus savādāk ietekmēja tas process, tā ka visi ir izjutuši, ko nozīmē kara šausmas un ko nozīmē šie pārdzīvojumi," atzīst I.Bajaruns.

Uz jautājumu – cik droši cilvēki Latvijā var justies patlaban – mūziķis atbild optimistiski, sakot: "Es domāju, ka mēs jūtamies droši un satraukumam nav pamata, bet uzmanīgiem jābūt, jādomā ar galvu. Politiķiem ir jārīkojas apdomāti, jāizsver visi lēmumi…"