Ogres kapsētā atvadās no Oļgerta Pūres 

Vairāk attēlu galerijā

Trešdien savā dzimtajā pilsētā Ogrē zemes klēpī guldīja Oļģerta Pūres pelnus. Tā bija viņa pārliecība mūža garumā – lai kur viņu aizveduši dzīves līkloči, pēdējai atdusas vietai jābūt Ogrei, stāsta Gunta Šmidre. 

Oļģerts Pūre (Pūris) dzimis 1930.gada 10.martā, Ogrē, Brīvības ielā 23 (tagad atrodas kafejnīca "Niko"). Tolaik pilsētā zināmā uzņēmēja, pilsētas valdes locekļa, Ogres Aizsargu biedrības priekšnieka Mārtiņa un Vilmas Pūres ģimenē auga arī brālis Ēriks. 

Domājot par dēliem, pagājušā gadsimta 30. gadu beigās viņa tēvs uzcēla vēl vienu ēku – blakus savai mājai – Brīvības ielā 21 (tagad atrodas beķereja un restorāns "M.Pūre"), taču šai jaunuzceltajai mājai nebija lemts piedzīvot jauno saimnieku klātbūtni. Drīz sākās karš, un Mārtiņu Pūri izsūtīja uz Sibīriju, bet pārējie ģimenes locekļi – māte Vilma, vecmāmiņa Marija un abi Mārtiņa dēli – Oļģerts un Ēriks – sāka garo un sarežģīto emigrācijas ceļu – sākotnēji uz Vāciju, līdz vēlāk nokļuva Kalifornijā.

Pēc kara no izsūtījuma Ogrē atgriezās Mārtiņš Pūris, taču nekad dzīvē viņam vairs savus dēlus, sievu un mammu satikt neizdevās. 

Savukārt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ģimene atguva savus īpašumus Ogrē, un Oļģerts Pūre (Pūris) uzņēmās galveno atbildību pār tiem. Visus šos gadus – vasarās un rudeņos – Oļģerts Pūre (Pūris) mēroja ceļu no Kalifornijas uz Latviju un Ogri, kur viņam bija iekārtots savs dzīvoklītis Brīvības ielā 23.

Allaž mundrs un dzīvespriecīgs, viņš sapņoja sapņus par laivu piestātni Ogrē, par dzīvi, kurā kūsā cilvēku prieks, par rikšām un daudz ko citu...

2014.gadā kādā sarunā Oļģerts Pūre smējās, ka viņš nodzīvošot līdz 88 gadiem. Viņam patika algoritmi, matemātika... Viņš taču bija inženieris...

Diemžēl Dievam bija citi plāni.

Oļģerta Pūres sirds apstājās 2015.gada 11.decembrī Kalifornijā, 86 gadu vecumā. O.Pūri pēdējā gaitā izvadīja mācītājs Modris Īvāns, klātesot viņa dēliem ar ģimenēm, draugiem, partneriem.

Kad uz Oļģerta Pūres kapa sagūla skaistie vasaras ziedu pušķi, tajos ielaidās balts tauriņš. Pasēdēja mirkli un tad pacēlās spārnos... Varbūt tas bija pats Oļģerts?