Jaunieši tiekas ar represijās cietušajiem – I.Kaļķi un G.Saulkalnu

Palielināt attēlu

Vēsturi veido cilvēki un viņu likteņi. Tautas pārdzīvotais tiek nodots nākošajām paaudzēm caur grāmatu lappusēm, fotogrāfijām, lietām, bet vislabāk – caur aculiecinieka stāstījumu.

25.marts ir sēru diena, kad pieminām komunistiskā genocīda upurus. Lai skolēniem radītu dziļāku izpratni par komunistisko genocīdu pret Latvijas tautu, 23.martā Ogres Valsts ģimnāzijā viesojās šo notikumu aculiecinieki. Guntis Saulkalns, mazs būdams, deportēts 1941.gada 14.jūnijā, savukārt Ivars Kaļķis cieta otrajās padomju varas deportācijās 1949.gada 25.martā. 

Tikšanās ar represētajiem skolēnus aizkustināja, izvērtējot dzirdēto, viņi rakstīja: "Bads. Tas ir tas, ko es dzirdēju ļoti daudzas reizes. Kad cilvēks klausās šādus stāstus, tad var tikai pateikties Dievam par to, ka mums ir ko ēst". 

"Tie tiešām bija dzīvi cilvēki, kas tika deportēti, nevis vienkārši spoku stāsti. Tas liek novērtēt mūsu valsti un tās brīvību."

"Atceros, ka deportētajiem gribējās tik ļoti ēst, ka viņi vāca citu ārā izmestās kartupeļu mizas un cepa, lai varētu kaut nedaudz remdināt bada sajūtu. Mēs nezinām, kā tas ir – ciest badu un  tikt aizvestam no dzimtenes lopu vagonā..."

"Spilgti atmiņā paliks stāsta fragments, kā tālajā brauciena laikā kareivji atbrīvojās no mirušajiem. Kad nomiris 3 mēnešus vecais zīdainis un pavecāks vīrs, viņi tikuši nevērīgi izmesti no braucoša vilciena upē, vīrs aizķēries un pakļuvis zem vilciena sliedēm un ticis sašķaidīts. Pēc redzētā Guntis Saulkalns esot sapratis, ka turpmāk cīnīsies, lai izdzīvotu, jo nevēlas, lai tādā veidā tiktu izmests pa lopu vagona logu."

"Šī tikšanās mums daudz ko nozīmēja, tā ļāva novērtēt mūsu dzimteni, tās esamību, piederību tai. Arī represētie kungi aicināja mūs pārdomāt, cienīt un mīlēt savu dzimteni, jo nekur tu nebūsi tā gaidīts un nejutīsies tik labi, kā šeit."

Paldies par iedvesmojošo stāstījumu Guntim Saulkalnam un Ivaram Kaļķim!