Jāveido sasaiste starp paaudzēm

Palielināt attēlu

Kalendārs vēsta – 25.marts ir komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Atceres diena. Sēru diena...

Šis ir laiks, kad pārlapojam mūsu tautas skarbās vēstures lappuses, kad pulcējamies piemiņas vietās visā Latvijas teritorijā – noliecam galvas, pieminot represiju upurus, pieminot tos, kuri no dzimtajām mājām, no tēvzemes ar varu tika aizvesti  tālu prom austrumu virzienā un kuriem vairs nebija lemts atgriezties; noliecam galvas, godinot godinot tos, kuriem liktenis bija labvēlīgāk lēmis un ļāvis atkal elpot dzimtās Latvijas gaisu; godinām tos, kuri, pārcietuši moku ceļus un pārvarējuši šķēršļus pēc atgriešanās, ir mums līdzās. Noliekam ziedus represiju upuru piemiņās vietās.

Šodien arī Ogres novadā – pilsētā un pagastos – notiks piemiņas pasākumi. Diemžēl līdzšinējā pieredze liecina, ka nereti šādos pasākumos pulcējas tikai paši represētie un vecāka gadagājuma ļaudis. Paretam piepulcējas arī pa kādam jaunietim. Nav klāt arī represēto mazbērnu... Kā būs šodien? Kas pulcēsies piemiņas vietās? Vai tikai paši represētie? Vai pēc dažiem gadiem atceres vietās vispār vairs neviens nepieminēs upurus? 

Gadiem ejot un to laiku notikumiem attālinoties, ir aizvilkušās represiju cirstās brūces, pabalējušas atmiņas, aizsaulē aizgājuši cilvēki, kuriem pašiem nācies piedzīvot lielvaras terora briesmu darbus, taču nekas nav aizgājis nebūtībā. Vēsture ir tāda, kāda tā ir, un nekas no tās nav izsvītrojams – ne no tautas vēstures, nedz arī  no katra cilvēka mūža. Un aizmirst arī nedrīkst. 

"Bērni un jaunieši ir mūsu tautas atmiņas nesēji," ir pārliecināts Ogres novada domes priekšsēdētāja vietnieks Egils Helmanis, kurš pats ir organizējis interesantus pasākumus jauniešiem, piemēram, pārgājienu pa latviešu strēlnieku cīņu vietām pie Mazās Juglas upes – pārgājienā piedalījās vairāki simti jauniešu. „Atsaucība bija milzīga, jo tieši šāda pasākuma forma jauniešiem ir pievilcīga un interesanta, viņi iesaistās vēstures izzināšanas procesā, paši darbojas, pārvar grūtības – tas paliek viņiem atmiņā, mudina darboties vēl," saka E.Helmanis.

Papildinot kolēģa sacīto, novada domes priekšsēdētāja vietniece Ineta Tamane sarunā ar skolu direktoriem un viņu vietniekiem ārpusklases darbā uzsvēra: "Uz pasākumiem skolēniem nav jānāk piespiedu kārtā – ir jānāk tiem, kuri ir gatavi piedalīties, nevis uzspiesta pienākuma pēc. Taču mūsu pienākums ir veidot jauniešos pilsonisko apziņu, lepnumu par piederību savam pagastam, pilsētai, novadam, savai valstij".

Skolās notiek daudz un dažādi pasākumi. Diemžēl ne katra skola par tiem informē plašāku sabiedrību, bieži vien tie neizskan ārpus skolas sienām. Un bieži vien pasākumi notiek it kā izolēti, varētu teikt – šaurā lokā. "Pie mums pasākumi notiek, taču tie ir sadalīti pa tādām kā sava veida interešu grupām, kas darbojas atevišķi – vecāka gadagājuma cilvēki savā grupiņā runā un paši klausās savus stāstus, skolēni darbojas atsevišķi, arī galvenokārt kā pasīvi klausītāji, paši nekādos procesos neiesaistoties. Nav pēctecības. Un tad jau arī atmiņā nekas nepaliek, un nav jābrīnās, ka ir jaunieši, kuri staļiniskā režīma organizētos masveida izsūtījumus uz Sībīriju uztver kā garu ekskursiju. Diemžēl šādu viedokli no jauniešiem ir nācies dzirdēt – manuprāt, tas liecina, ka tā runā šo jauniešu ģimenēs. Mēs nedrīkstam pieļaut šādas attieksmes veidošanos," uzsver E.Helmanis un aicina, organizējot pasākumos, izvēlēties tādas formas, kas veicinātu paaudžu  sadarbību, veidotu sasaisti starp dažādu paaudžu cilvēkiem, savastarpēji bagātinoties, darbojoties cits citam līdzās. "Gandrīz katrā ģimenē ir cilvēki, kuri ir mūsu tautas vēstures notikumu aculiecinieki un dalībnieki – reperesētie, barikāžu dalībnieki. Kāpēc projektu nedēļā skolās neizjautāt, piemēram,  savus vecvecākus? Tā rastos stāsts par savu ģimeni, un to varētu pavēstīt saviem klases un skolas biedriem. Tautas vēsture taču nav nekas abstrakts – to veido katrs cilvēks, katra ģimene," pārdomās dalās E.Helmanis.