Ir svarīgi zināt, ko mēs paši darām savas drošības labad

Palielināt attēlu

Pirmdien, 29.septembrī, Ogres novada domē viesojās NBS virsnieks, militārais zinātnieks, rezerves brigādes atvaļināts ģenerālis Kārlis Krēsliņš un bijušais Latvijas jūras kara flotes virsnieks, kapteinis Jānis Ādamsons, kuri tikās ar domes priekšsēdētāja vietnieku tautsaimniecības, sporta un tūrisma jautājumos  Egilu Helmani, lai pārrunātu civilās aizsardzības jautājumus gan Ogres novadā, gan nacionālās drošības jautājumus plašākā kontekstā.

"Man diemžēl savā dzīvē ir nācies daudz redzēt karu un genocīdu, un esmu redzējis, kas pēc tā paliek. Esmu bijis Afganistānā, Somālijā, Hondurasā un Ruandā, kur mēneša laikā ar mačetēm izkāva miljonu cilvēku, kamēr ANO diskutēja, vai tas ir genocīds vai nē. Šodien šī saruna un tikšanās ir par to, ka nav pasaulē lielākas vērtības par mieru. Mēs mieru varam saglabāt šeit, Latvijā, diskusiju ceļā un šīm diskusijām jānotiek starp vairākām etniskām grupām un politiskām partijām. Kad diskusiju vairs nav, tad ir strupceļš. Man ir lūgums visiem uztvert mieru kā vērtību, kuru daudzi nespējam novērtēt, jo ne visi zina, kas ir karš, kādu nelaimi tas var nest tautām. Vai mēs spēsim dzīvot mierā, tas atkarīgs no mūsu dialoga un spējas savā starpā sarunāties. Mums daudzos jautājumos var būt pretēji viedokļi, bet ir jāsaprot, ka nekādā gadījumā nevaram pazaudēt mieru un stabilitāti, kas ir šajā valstī," uzsākot sarunu, atzina E.Helmanis.

Patriots var būt ar jebkuru politisko pārliecību
Šim viedoklim piekrīt arī K.Krēsliņš, kurš pirms pāris gadiem Dienvidkorejā, Seulā bija piedalījies ANO paspārnē izveidotās nevalstiskas organizācijas – Vispasaules miera federācijas konferencē, kur kopīgu valodu spēja atrast vairāki tūkstoši dažādu tautību un ticību cilvēki. "Nesen Latvijā notika šīs pašas organizācijas veidotās apaļā galda diskusijas – Baltijas dialogs sakarā ar skrējienu, kas plānots maršrutā – Sanktpēterburga, Tallina, Rīgas, Viļņa un Kaļiņingrada. Tajā nebūs politikas, skrējienā miera vārdā piedalīsies dažādu tautību pārstāvji, kuriem ir svarīgas ģimenes vērtības," stāsta K.Krēsliņš. "Jebkurā gadījumā slikts miers ir labāks par jebkuru karu un tas skar pilnīgi visus. Savulaik, atdaloties no dižās Krievijas, piedalījāmies mūsu bruņoto spēku un dažādu drošības struktūru veidošanā. Ja raugās, kas ir izdarīts šajos gandrīz 25 gados, ar nožēlu jāatzīst – ir palaists garām daudz iespēju. Jautājumos, kas skar nacionālo drošību, lai gan pārstāvam dažādus politiskos spēkus, mūsu viedokļi pilnībā sakrīt. Ir nepareizi apgalvot, ka vieni ir patrioti, bet citi, lūk, nav. Patriots var būt ar jebkuru politisko pārliecību. Ir nianses, par kurām varam diskutēt, bet mums nav diametrāli pretēju viedokļu. Mani kaitina tā sauktie "urrā patrioti", kas prot tikai skaļi kliegt, bet, ja reāli runājam par mūsu bruņoto spēku kaujas spējām, tad mans subjektīvais viedoklis ir tāds, ka 90.gadu vidū mūsu kaujas spējas un drošības jautājumi bija augstākā līmenī, nekā tas ir šobrīd. 90.gadu vidū Zemessardzē bija vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku. Tagad tādi kangari kā Kristovskis un Pabriks, kuri visaktīvāk klaigāja par drošību un nacionālajām prioritātēm, ir panākuši, ka bruņotajos spēkos cilvēku skaits samazinājies gandrīz vai trīs reizes un līdz ar to samazinājušās arī kaujas spējas," atzīst J.Ādamsons.

Iznīcinot Zemessardzi, tiek iznīcināta cilvēku griba
K.Krēsliņš piebilst, ka līdz mūsu valsts iestāšanās NATO 2004.gadā, valsts politika balstījās uz totālās teritorijas aizsardzības principiem un vēl 2000.gadā tika plānots, ka kara laikā varēs mobilizēt ap 50 tūkstošiem cilvēku. Ar katru gadu šis skaitlis saruka.

"Šīs situācija mums likusi paraudzīties, kas notiek Zemessardzē. Iznīcinot Zemessardzi, mēs esam iznīcinājuši cilvēku gribu. Laukos gandrīz visi vīri, kas sevi cienīja, stājās zemessardzē. Šobrīd mums ir aptuveni pieci tūkstoši karavīru, kuru skaitu, atrēķinot ministrijā un nodrošinājuma dienestā strādājošos, jādala uz četri un mēs iegūsim reālo karavīru skaitu, ar kuriem varam rēķināties. Tā ir mūsu patiesā aizsardzība. Mums ir kvalitāte, aizsūtīt mūsu puišus uz Afganistānu izpildīt kādu darba uzdevumu, bet mums nav šīs kvalitātes nosargāt pašiem savu valsti. Aizsardzības sistēma ir veidota kā misionāriem, braukājot apkārt," saka E.Helmanis.

Būtu svarīgi skolās ieviest militāri patriotisko audzināšanu
Klātesošie atzina, ka ne mazāk svarīgs moments valsts drošības stiprināšanā ir militāri patriotiskā audzināšana mācību iestādēs. J.Ādamsons norādīja, ka ar E.Helmani ir panākta vienošanās Suntažos izveidot Jaunsardzes vienību. "Ir svarīgi, lai beidzot vidusskolu, jaunieši kaut ko mācētu, lai viņiem būtu stāja, lai viņi saprastu, kas ir valsts aizsardzība, kas ir Zemessardze, lai viņš mācētu šaut no automāta, sniegt pirmo medicīnisko palīdzību utt. Diemžēl tas nenotiek, ja pie varas nonāk cilvēki, kas tur nedrīkst būt," saka J.Ādamsons. E.Helmanis uzskata, ka mūsu valstī valda totāls vīrišķības trūkums: "Tie, kas nodarbojas ar sportu, tie nodarbojas, bet, ir daļa jauniešu, kuru vienīgais treniņa rīks ir datora pele". "Kas attiecas uz jauniešiem, ja runājam par kolektīvo aizsardzību, tad normālā situācijā obligātajam kara dienestam varbūt arī nav nozīmes, taču jauniešu fiziskā sagatavotība, audzināšana un sabiedrības integrācija ir svarīgi aspekti. Tā var būt militāri patriotiskā audzināšana skolās, dažādas treniņu apmācības, jaunsargu kustība vai obligātais militārais dienests, kas varētu būt krietni īsāks – aptuveni trīs mēneši. Daudzi jaunieši atzīst, ka viņi to pat vēlētos," saka K.Krēsliņš.

Politiķiem trūkst izpratnes par nacionālo drošību
Atgriežoties pie tēmas par valsts nacionālo drošību, J.Ādamsons atgādināja neseno Vācijas kancleres Angeles Merkeles viesošanos Latvijā. "Pēc šīs vizītes sekoja valdības un Prezidenta kancelejas paziņojums, ka Vācija solījusi nepieciešamības gadījumā aizsargāt mūsu valsts Austrumu robežu. Te rodas jautājums, vai viņi to darīs mūsu vietā un, vai mēs paši arī kaut ko darīsim? Mūsu valstsvīru izpratne par drošību ir unikāla. Kopš notikumiem Ukrainā pagāja četri mēneši, līdz mūsu politiķi sāka klaigāt, ka mums šeit nepieciešama NATO bāze, NATO karavīri, lai mēs justos droši. Bija vajadzīgs gandrīz pusgads, lai ieskaidrotu elementāru lietu – mēs esam NATO sastāvā, mēs esam šajā kolektīvajā aizsardzībā, jebkurš Latvijas karavīrs vienlaicīgi ir NATO karavīrs, jebkura Latvijas kara bāze vienlaicīgi ir NATO kar bāze. Manuprāt, politiķiem vispār nav izpratne, kas ir nacionālā drošība. Tas ir vesels komplekss, kas sastāv no finanšu, ekonomiskā un visa vieda citas drošības. Reiz aizgāju no komisijas sēdes, jo to idiotismu nevarēju izturēt. Tieši tobrīd Ogrē bija plūdi, un mums ziņojumu sniedza Aizsardzības ministrijas Stratēģiskā departamenta vadītājs. Uzdevu elementāru jautājumu – vai jūs esat modulējuši ārkārtas situācijas, piemēram, ja rodas  plūdi, ugunsgrēki, pazūd elektrība vai rodas kāds cits apdraudējums? Atbilde bija – mēs neesam spējīgi to izdarīt. Tad jājautā, – ko jūs tur darāt?!" sašutumu pauž J.Ādamsons. Runājot par plūdiem Ogrē, E.Helmanis piebilst, ka tolaik bija uzsācis sarunas ar NBS komandieri Raimondu Graubi, kurš bija gatavs sūtīt palīgā 100 karavīrus smilšu maisu sagatavošanai, taču tolaik Ogres novada domes priekšsēdētājs Edvīns Bartkevičs uzskatīja, ka tas nav nepieciešams. Pēc trim dienām sākās plūdi, kuriem Ogre nebija gatava. "Mums ir jābūt shēmai, kā rīkoties šādās situācijās. Katram ir jābūt skaidrībai, ko darīt," saka E.Helmanis.

Nav skaidrības, ka, jākoordinē darbs krīzes situācijās
K.Krēsliņš piebilst, ka attiecībā uz plūdiem ir arī normatīvo aktu pamatojums. "NATO Samitā 2010.gadā pieņēma jaunu stratēģisko koncepciju, kur noteica četrus pamata draudu riskus – tas ir globālais terorisms, kiberdrošība, energoresursu drošība un globālā sasilšana. Ja par metru paceļas ūdens, tad 75 procenti ir zem ūdens. Šo jautājumu esmu aktualizējis arī Aizsardzības ministrijai, ka varbūt aizsardzības budžetā vajadzētu paredzēt finansējumu cīņai pret plūdiem. Jā, tas varbūt nav ierasts, bet tādejādi pieaugtu arī mūsu aizsardzības budžeta procenti, par kuriem esam vienojušies, bet kurus šobrīd nepildām. NATO jau 14 gadus, katru gadu organizē krīzes pārvaldes mācības. Tur iesaistās arī Latvija un pat tādas neitrālās valstis kā Somija un Zviedrija. Princips ir tāds, ka krīzes pārvaldi vada premjerministrs. NBS apvienotajā štābā pat ir pat paredzētas telpas, kur varētu sanākt ministru kabinets, ja krīze ir valsts mēroga krīzes. Premjerministrs, savas funkcijas krīzes vadībā var nodot arī kādam citam. Piemēram, Zolitūdes traģēdijas laikā, bija nepieciešama kaut viena premjera uzstāšanās televīzijā, kur viņš skaidri pateiktu, ka tā ir lokāla krīze un ka viņš nodod vadību, piemēram, iekšlietu ministram. Tad visiem būtu skaidrs, kurš atbild par glābšanas darbu organizēšanu," saka K.Krēsliņš.

E.Helmanis piebilst, ka rūgta mācību stunda bija arī 13.janvāra grautiņi Rīgā, kad ikviens kļuva par liecinieku tam, ka dažādu dienestu darbs savstarpēji netika koordinēts, pietrūka virsvadības, nebija konkrēta cilvēka, kas ieņemtu lēmumus. "Gan ASV, gan Francijā, gan Krievijā pēc prezidenta vēlēšanām ir normāli, ka visas augstākās valsts amatpersonas iziet apmācības par nacionālo drošību. Pie mums ir pieņemts, ka ,piemēram, kādu vetārstu vai citu dakteri ieceļ amatā un viņš pat nezina, kas ir bruņotie spēki, viņš nav pat dienējis, bet uzreiz tiek uzskatīts, ka viņš ir augstākās proves profesionālis aizsardzībā. Tāpēc, nav jābrīnās, ka esam tur, kur esam," secina J.Ādamsons. «Jautājums ir arī par to, vajadzētu vai nevajadzētu zemessardzei būt NBS sastāvā. Kara situācija, ir viens aspekts, bet miera laikos ir savādāk. Faktiski šobrīd zemessardzei zināmā mērā ir sasaistītas rokas, lai tā nepieciešamības gadījumā varētu doties palīgā, piemēram, policijai," piebilst K.Krēsliņš.

Ir jāstiprina robežu kontrole un jāuzlabo specdienestu darbs
Iedzīvotājus uztrauc arī ārējās drošības jautājumi saistībā ar notikumiem Ukrainā un daudzi sev uzdot jautājumu, vai līdzīgs scenārijs nevar atkārtoties Latvijā, vai arī šeit nevar parādīties tā sauktie "zaļie cilvēciņi", kas tērpti Krievijas armijas uniformās bez atpazīšanās zīmēm. "Domāju, šāda iespēja nepastāv. Ja runājam par "zaļajiem cilvēciņiem" Ukrainā un Latvijā, tad tās ir diametrāli pretējas un atšķirīgas lietas. Krievijas un Ukrainas robeža ir formāla, tās reāli nav. Tur var pat apmaldīties, ejot pa taciņu. Mums šī robeža ir. Neredzu iespēju, ka šie "zaļie cilvēciņi" varētu darboties arī pie mums, bet, lai nepieļautu nekādu separātismu, ir jāstiprina mūsu drošības struktūras un no viņiem jāpieprasa efektīvs darbs. Slēdzot līgumu ar NATO, mēs parakstījāmies par diviem procentiem aizsardzības budžetā no IKP, bet šobrīd neviens nevar atbildēt, ko ar šiem diviem procentiem darīs. Otrkārt, mēs atkal nonākam pie tā, ka mūsu valstī diemžēl nav neviena cilvēka, kas atbiedētu par specdienestu darbību. Tā nav ne Nacionālā drošības komisija, ne Nacionālā drošības padome, tas nav premjerministrs, nav nevienas institūcijas, kura dod uzdevumus. Šobrīd specdienestu vadītāji pēc savas izpratnes paši sev dod uzdevumus, paši sevi kontrolē un praktiski paši sev atskaitās," atzīst J.Ādamsons. Arī E.Helmanis piekrīt, ka, lai nepieļautu "zaļo cilvēciņu" nonākšanu Latvijā, nepieciešams uzlabot specdienestu darbu, kas šādus gadījumus spētu momentā identificēt. "Mēs esam NATO un ES, bet Ukraina nav. Būtiskākais, ko varam darīt un ko faktiski pieprasa arī ES, tā ir laba robežas kontrole un efektīvs drošības dienestu darbs. Diezin vai kāds spēj iedomāties šos "zaļos cilvēciņus" Šveicē vai Somijā. Tas faktiski nav iespējams," saka K.Krēsliņš. «Vēlos vien piebilst – mēs divus gadus cīnījāmies, lai kinologi varētu saņemt kompensāciju, par to, ka viņi ar personīgām mašīnām brauc izsaukumos uz robežu. Vai tas nav absurds, ka mēs nevaram atrast valsts budžetā 200 tūkstošus eiro, lai to kompensētu?" retoriski vaicā J.Ādamsons. 

Nav, kas sagatavo speciālistus
Bijušais jūras kara flotes kapteinis atzīst, ka diemžēl paši bīstamākie mūsu valsts nacionālajai drošībai ir mūsu pašu politiķi. "Pirms diviem ar pus gadiem Tallinā vadīju semināru, kurš bija veltīts cīņai pret narkotikām Baltijas valstīs. Tobrīd Latvija Baltijas valstu vidū šajā ziņā bija vissliktākajā situācija, jo no brīža, kad tika atklātas jaunas narkotiskās vielas, lai tās varētu aizliegt, pagāja divi – trīs gadi. Pēc ilgiem cīniņiem beidzot tika pieņemts likums, un šobrīd mums likumdošanas ziņā faktiski ir vislabākā situācija Eiropā. Mums izdevās panākt, ka jebkurš atvasinājums no jebkuras narkotiskās vielas, kas jau ir lieguma sarakstā, automātiski nonāk aizliegto sarakstā, bet jebkura aizdomīga viela uz gadu tiek izņemta. No likumdošanas viedokļa mēs šobrīd esam priekšā visai Eiropai, tikai pamatproblēma ir, kas nav, kas ar šo sērgu cīnās. Mums vairs nav Policijas Akadēmijas, kas gatavo attiecīgus speciālistus. Un te nu atkal ir jautājums par politiķu atbildību, pieņemot lēmumus. Ja politiķis, kurš bijis ministrs, pieņēmis lēmumu un visu salaidis grīstē, nodarot nozarei milzīgu kaitējumu, tad jājautā – kāpēc viņš nesēž cietumā? Es vienmēr uzsveru, ka viens otrs, piedodiet, par izteicienu, idiots politiķis var valstij izdarīt daudz lielāku kaitējumu nekā 100 kaut kādi citu ārvalstu spiegi. Tam piemērs ir bijusī Iekšlietu ministre Linda Mūrniece. Es nerunāju par tām stulbajām reorganizācijām, kas skāra Iekšlietu ministriju, bet, tika nolikvidēta Policijas Akadēmija – vienīgā augstākā mācību iestāde, kas gatavoja profesionāļus cīņā pret noziedzību. Uzskatu, ka valstij ir nodarīts liels kaitējums," saka J.Ādamsons. Šim viedoklim piekrīt arī K.Krēsliņš. "Iespējams, lai labotu situāciju, būtu nepieciešams pie Aizsardzības akadēmijas izveidot kādu fakultāti vai šo iestādi pārveidot par Drošības akadēmiju, kur varētu mācīties arī policisti un to, iespējams, varētu finansēt no aizsardzības budžeta," uzskata K.Krēsliņš.

Vai lojalitāte pret citu valsti ir svarīgāka nekā pret savu?
Sarunas biedri pievērsās arī jautājumam par pielaidi valsts noslēpumam. "Viens no pamata kritērijiem, lai saņemtu pielaidi valsts noslēpumam, ir lojalitāte pret ASV, nevis pret Latviju, bet Amerikas Savienotajām Valstīm! Uzskatu, ka tas nekādā gadījumā nedrīkst būt kā galvenais kritērijs. Cita valsts var būt mūsu sabiedrotais, draugs, bet mūsu intereses kādu brīdi var šķirties. Absurds ir tajā, ka Saeimas deputātu ir ievēlējusi tauta, viņš saņēmis vislielāko vēlētāju uzticību, turklāt  parlaments vismaz formāli kontrolē visu specdienestu darbību, bet tad atrodas kāds klerks, kurš nav baudījis tautas uzticību un izlemj, ka šim deputātam pielaide valsts noslēpumam nepienākas. Bet, ja mums būtu visas tautas vēlēts prezidents un kāds klerks pieņemtu lēmumu, ka šis prezidents neder, ko tad? Uzskatu, ka šī sistēma ir jāmaina. Kādreiz klanījāmies Maskavai, tagad Briselei un Vašingtonai. Kad savulaik balsojām par Induļa Emša valdības apstiprināšanu, Jānis Reirs no Saeimas tribīnes teica, ka "Jaunais laiks" nevar atbalstīt I.Emša valdību, jo Ministru prezidenta kandidāts nav ticies ar ASV vēstnieku Latvijā un nav saskaņojis valdības sastāvu... Mums beidzot pašiem vajadzētu sākt noteikt kā mums attīstīties. Jā, NATO ietvaros, jā, ES ietvaros, bet primārām jābūt mūsu valsts un sabiedrības interesēm. Jautājums, ko mēs paši darām savas drošības labad," saka J.Ādamsons.

Visticamāk, jautājums par pielaides došanu vai nedošanu būs jāpārskata
E.Helmanis piebilst, ka pie varas esošais lielākais politiskais spēks, savu politisko mērķu sasniegšanai var operēt ar pielaides došanu vai nedošanu, un šobrīd pastāvošā kārtība, kādā tiek piešķirta pielaide valsts noslēpumam, nav pareiza. "Viss ir ļoti vienkārši – ja tautas priekšstāvim nepieciešams strādāt ar slepeniem dokumentiem, viņš parakstās, ka ir informēts par kriminālatbildību šo ziņu izpaušanas gadījumā. Mums ir gana daudz dažādu dienestu, kuru uzdevums ir sekot tam, lai nerastos informācijas noplūde. Manuprāt, tā ir normāla prakse," saka J.Ādamsons. Savukārt K.Krēsliņš piebilst, ka šobrīd pastāvošajai sistēmai pēc jaunās Saeimas ievēlēšanas vajadzētu mainīties. "Viens no Latvijas robežsardzes pārstāvjiem, kuram netika dota pielaide valsts noslēpumam, vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā un saņēma atbildi, ka mūsu valsts normatīvā bāze ir jāpārskata. Pamata arguments bija tāds, ka nevar kādam ja tā var teikt, izvirzīt apsūdzību, bet viņš sevi nevar par aizstāvēt, jo dažkārt nemaz nezina, kādi ir šie iemesli, kāpēc nav saņēmis pielaidi valsts noslēpumam," skaidro K.Krēsliņš.

Etniskos konfliktus rada politiķī
"Diemžēl pie varas bieži vien nonāk, idioti, kuri uzskata, ka var ar sabiedrību manipulēt un savu panākt ar iebiedēšanu. Konfliktu starp etniskiem grupējumiem, vienalga, vai tie būtu čigāni, baltkrievi, ebreji, krievi vai latvieši, pamatā tā nav. Šos konfliktus rada politiķi," atzīst J.Ādamsons. "Ainārs Šlesers kāpj uz skatuves un saka, ka jābūt miera izlīgumam starp etniskajām grupām. Manā skatījumā izlīgumam ir jābūt, bet izlīgt var ar cilvēku, kurš ciena tavu zemi, saprot tavas tautas ciešanas. Braucot uz jebkuru valsti, es pirmkārt noskaidroju, kurš ir viņu ievērojamākais dzejnieks, rakstnieks, kādas ir šīs valsts pamata vērtības. Ja cilvēks ciena manas vērtības, tad es cienu arī viņa vērtības. Tas ir abpusējs process un nevar izlīgt, ja nav šīs abpusējās cieņas," sarunas noslēgumā saka E.Helmanis.