Ogrēnieši atceras Baltijas ceļu 
Vairāk attēlu galerijāŠodien, 23.augustā, kad atzīmējam Baltijas ceļa 25.gadadienu, Ogres Vēstures un mākslas muzejā pulcējās tie ogrēnieši, kuri piedalījušies šajā vēsturiskajā notikumā.
Baltijas ceļa dalībnieki un citi interesenti noskatījās ogrēnieša Jāņa Skudras uzņemto video filmu un dalījās atmiņās par tā laika notikumiem. Daži, kā, piemēram, Ēvalds Butāns, bija paņēmuši līdzi arī fotogrāfijas.
Tajā laikā E.Butāns bija Ogres būvplastmasu rūpnīcas Tautas frontes nodaļas vadītājs, un kopā ar citiem ogrēniešiem stāvēja Baltijas ceļā pie Āraišiem. E.Butānam līdzi bija radioaparāts, pa kuru bija jāklausās signāls, kas vēstītu, kurā mirklī jāsadodas rokās, bet ķegumietis Kārlis Kļava pretī Latvijas nākotnei devās ar sarkanbaltsarkano karogu, ko viņam bija sarūpējuši radi no Amerikas.
"Kad sastājāmies uz ceļa, sastapāmies ne tikai ar atbalstu, bet arī ar nievājošu attieksmi – daži garāmbraucoši autovadītāji mūs nosauca par fašistiem. Visādas domas arī raisījās, kad pāri cilvēku ķēdei lidoja helikopters (kā vēlāk noskaidrojās tieši bija mūsu pašu žurnālisti, nevis nelabvēļi un spiegi). Taču Baltijas ceļa dalībnieki bija noskaņoti labvēlīgi, kopības sajūta - neaprakstāma. Kad sadevāmies rokās, tad likās, ka neredzam strāva iziet cauri ķermenim,” atceras Ē.Butāns.
Sākot ar 23.augustu, Baltijas ceļa 25.gadadienu, līdz Latvijas neatkarības proklamēšanas dieni - 18.novembrim – pašvaldība sadarbībā ar Ogres Vēstures un mākslas muzeju aicina ogrēniešus iesniegt dokumentālas atmiņas un fotogrāfijas par piedalīšanos Baltijas ceļā.
"Tas ļautu gan papildināt muzeja krājumus, gan arī sagatavot iecerētās publikācijas izdevumā "Ogrēnietis" un Ogres novada pašvaldības mājas lapā un iepazīstināt ar šim atmiņām arī pārējos novada iedzīvotājus,” norāda Ogres novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs Nikolajs Sapožņikovs, kurš arī pats piedalījies Baltijas ceļā.
"Muzejam ogrēnieši atvēlējuši tikai dažas fotogrāfijas par Baltijas ceļu, jo tā ir salīdzinoši nesena vēsture, un cilvēki to vēl nesaista muzejam piederīgu. Tomēr ir pienācis laiks pārskatīt savus albumus, un fotogrāfijas vai priekšmetus, kas ir bijuši klāt šajā vēsturiskajā notikumā, atgādāt uz muzeju. Protams, tiek gaidītas arī atmiņas. Tās var iesniegt gan rakstiski, gan arī atnākt un izstāstīt – muzeja darbinieki tās pierakstīs un saglabās nākamajām paaudzēm," saka Ogres Vēstures un mākslas muzeja direktore Iveta Ruskule.
Baltijas ceļš ieguvis plašu skanējumu pasaulē, nozīmīgākie dokumenti par Baltijas ceļa organizēšanu ir iekļauti UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopīgi sagatavotā nominācijā "Baltijas ceļš – cilvēku ķēde trīs valstu vienotiem centieniem pēc brīvības".
2014. gada 23. augustā, 20:36, Aktualitātes
Ogrenet
Jaunākie komentāri
Emocijas toreiz patiešām sita augstu vilni. Atceros kā šodien, kādas trīsas skrēja cauri ķermenim, jo tas likās tik fantastiski, nu mums būs sava valsts, pašnoteikšanās un brīvība! No šīm emocijām bijām tikpat noreibuši kā Luņa aprakstītais šoferis no šņabja. Bet, ak vai! Tajā brīvības alku skurbulī bijām tik akli, ka nemaz nepamanījām, kas mums šo "neatkarību" gatavo, nepamanījām, ka psrs sabrukums tika sagatavots vdk un kompartijas augstākajos kabinetos un visas "nacionālās" un pretkomunistiskās organizācijas (H86, LNNK, TF, 18.NOVEMRA SAVIENĪBA u.c.), izveidojās čekas uzraudzībā. Šitā "neatkarība" visām komunistu jūgā smokošām tautām bija iecerēta jau 1986. gadā, tikai tad vēl nebija gatavs scenārijs šim gadsimta šovam. Tāpēc jau esam, tur, kur esam. Izkropļoto "sociālismu" nomainīja ne mazāk kroplīgs kapitālisms. Vecajam režīmam sabrūkot un nomainoties uz jaunu, vecā režīma represīvo orgānu darboņi tiek iemesti cietumā uz īsāku vai garāku laika periodu. Šeit tā nenotika, piemēram, bijušie čekisti indriksons, savickis un daudzi citi nesēž vis cietumā, bet gan tapuši par miljonāriem un "ietekmīgiem polītiķiem". Tāpēc šodien ir kauna sajūta par piedalīšanos čekistu un komunistu (tagadējo kapitālistu) sarīkotā izrādē ko saucam par Baltijas ceļu.
Ūva: Tu zini es tai laikā piedalījos visos pasākumos no paša 1988. gada pie Brīvības pieminekļa. Esmu gan ar miličiem pakāvies un pagrūstījies tolaik gan, kamerā pasēdējis. Man nebija nedz bail nedz kādas citas ekstrēmas izjūtas izņemot bailīgi bija braukt ar piedzērušu idiotu pie stūres, kurš tik pagājušo gadu nomira. Es viņu pazinu, abi ap vienu laiku bijām pārcēlušies no Rīgas. Nedomāju, ka viņš tāpat pats no sevis bija pilnīgā pālī. Ķegumā bija nopietna pretestība Neatkarībai, tai skaitā sava Interfronte un spēcīgs čekists izbijis VDK robežsargu karaspēka apakšpulkvedis to visu uzraudzīja. Viņa dēls bija viens no Latvijas Interfrontes aizkadra līderiem „Sakariem ar mēdijiem” beigās 1991. gada vasarā dzīvoja OMON bāzē Vecmīlgrāvī aizbēga ar viņiem uz Krieviju. Saucamie OMON kaujinieki reizēm pie viņa Ķegumā piebraukāja uz šašlikiem. Kādu brīdi arī uzturējās slavenais krievu žurnālists Ņevzorovs. Apakšpulkvedi Ķegumam izkārtoja neteikšu kas, BET joprojām dzīvs vesels, izdalīja jauku vietu dzīvošanai pie ūdens un meža. Baltijas ceļš bija efektīgs pasākums, kas pierādīja kā šeit visai vienkārši, var organizēt lielas tautas masas visas Baltijas mērogā.
Kauns lasīt, Luni! Vai tiešām no Baltijas ceļa tikai atmiņas par šoferi, ko laidāt pie stūres, kaut redzējāt, ka nespēj braukt?! Vai tas būtu Butānam jāatceras? Man (un noteikti visiem) atmiņā tā savādā sajūta, ka esam kaut kā Liela dalībnieki, vienoti ar spēcīgu domu par Brīvību, kaut vēl tik nedrošu, ka helikopters tiešām izraisīja bailes... PALDIES visiem, kas atceras TO sajūtu un tic Latvijai, tās atdzimšanai.