Ciemupes "Vilciņi" – paradīzes stūrītis meža ielokā 

Vairāk attēlu galerijā

Iebraucot Ciemupē un nogriežoties uz lauku ceļa, kas ved "Vilciņu" māju virzienā, pat grūti iedomāties, kāds brīnumains skats pavērsies jau pēc brīža.

Taisnību sakot, tie, kas pazīst darbīgo un izdomas bagāto "Vilciņu" saimnieku Pauli Rubeni, vairs nebrīnās, jo pirms pāris gadiem šeit, meža vidū, uzradās 125 metrus garš trošu ceļš un saimnieka paša rokām celts 22 metru augsts metāla konstrukcijas tornis ar skatu telpu uz visām četrām debess pusēm. Nu tapis ainaviskais dīķis ar smaragdzaļu ūdeni un piestātni, kur cēli un vilinoši gozējas prāvs mehāniskais plosts.

"Pēc projekta šeit 2.5 hektāru platībā paredzēts ainaviskais dīķis, ko faktiski var pielīdzināt pat nelielam ezeriņam un, ja reiz tas tapa, vajadzēja domāt arī par piestātni, kur tagad novietots manis paša būvēts 12x4 metrus liels, piecas tonnas smags mehānisks plosts ar nojumīti. Tam ir divu tonnu kravnesība," stāsta P.Rubenis.

Plosts notur pat ap 20 cilvēkiem
Jautāts, kur guvis iemaņas plosta būvēšanā, uzņēmīgais saimnieks stāsta, ka no zemes smēlējiem nopircis divas lielas caurules, sametinājis, uzlicis grīdu un uztaisījis nojumi. "Rīgā ir tāda peldošā mākslas galerija "Noass". Sazinājos ar tur strādājošajiem puišiem, kuri izskaidroja, kāda ir viena metra celtspēja, un tālāk jau nebija grūti visu izrēķināt. Plostu uztaisīju pagājušajā vasarā. Ziemu tas nostāvēja pagalmā, un kārtējo reizi kaimiņi varēja brīnīties, – kas tas tāds? Šovasar plosts jau vairākkārt izmēģināts. Tiesa gan, kad devos pirmajā braucienā, kurš ilgst aptuveni 20 minūtes, sirsniņa mazliet drebēja – kā būs, bet nu ir pārbaudīts – bez jebkādām problēmām uz tā var atrasties pat ap 20 pieaugušie. Te var gan pasēdēt, gan nopeldēties, lecot dīķī tieši no plosta un speciāli šim nolūkam izveidotā paaugstinājuma," ar lepnumu par paša rokām radīto stāsta P.Rubenis.

Dīķi nevar tā vienkārši ņemt un izrakt
Simts gadu laikā kādreizējo, līdz ar zemes līniju nolīdzināto raktuvju vietā bija izveidojies pamežs ar kroplām priedītēm un krūmiem. "Tā kā ūdens te nekad tuvumā nav bijis – Daugava ir 2.5 kilometru attālumā, bet Ogres upe vēl tālāk – 4.5 kilometrus, tad es nolēmu realizēt projektu par ainavisko dīķi, kas arī izdevās. Viegli, protams, nebija, jo tas nav tik vienkārši – ņemt un izrakt. Dīķis ir būve un tam nepieciešams projekts, ja precīzāk – tad, saskaņā ar Ministru Kabineta noteikumiem, pat veseli astoņi dažādi projekti, piemēram, vajag dīķa projektu, ūdens atsūknēšanas projektu, darba organizēšanas, darba veikšanas projektu utt. Uzsākto darbu, bija arī nelielas šaubas, vai šeit vispār būs ūdens, bet, jāsaka paldies Dievam, jo tikai Dievam tas ir zināms – gruntsūdeņu ir daudz, un dīķis, kurš viducī ir trīs – četrus metrus dziļš, pat vasaras svelmē ir pilns ar ūdeni. Esmu ierīkojis arī nelielu pludmali, kur peldēties bērniem," stāsta P.Rubenis, piebilstot, ka darāmā vēl daudz – jānolīdzina dīķa krasti, jāsaved zemīte un jāiesēj zāle. Tie ir darbi, kas prasa laiku. "Varbūt krastā iestādīšu arī kādus interesantus kociņus. Starp citu, man ir arī savs parks. Izcērtot mājas tuvumā alkšņus, tika atstātas vērtīgākās kļavas un izveidojās parks, ko nosaucu – Dainu parks – par godu simpātiskajai TV raidījuma "Savai zemītei" veidotājai Dainai Bruņiniecei. Arī mēs savulaik nokļuvām divos viņas televīzijas sižetos," stāsta P.Rubenis, piebilstot, ka savukārt 1997.gadā uzvarējis konkursā "Ceļš zemnieku sētā".

Grants raktuves bija jau pirms 100 gadiem
Ainaviskais dīķis ir puskilometru garš: "Vajadzētu izrakt vēl kādu pusi hektāra klāt, taču attīstītājsfirmas darbinieki, kuri bez maksas veica dīķa rakšanu, teic, ka iegūtais dolomīts nav tik labas kvalitātes, kā viņi vēlētos, tāpēc tālākie darbi šobrīd mazliet piebremzējušies," stāsta saimnieks. Viņš arī piebilst, ka šajā vietā, kas faktiski ir Ķentes kalna turpinājums, jau pirms 100 gadiem bijušas grants raktuves. Kā ģimenes relikvija saglabājies 1912.gadā pārslēgtais līgums, kurā Pauļa vectēvs Kārlis Rubenis piekrīt, ka no saimniecības zemes tiks iegūta grants Rīgas – Orlas dzelzceļa uzbēruma būvei. "Uz septiņām lapām divās valodās viss bija smalki uzskaitīts – ko viņi saņems, kādi būs atvieglojumi utt. Manā rīcībā ir arī 1907.gada karte, kurā redzams dzelzceļa līnijas atzars, kurš no Ciemupes stacijas slaidā lokā iebrauc "Vilciņu" mājās – pa to ar kravas vilcieniem izveda granti, kuru strādnieki vagonos saveda ar ķerrām...," vēsturē kavējas saimnieks.

Ir arī zivtiņas
Jautāts, vai dīķī ir arī zivis, P.Rubenis teic, ka brīnumainā kārtā ir, turklāt nu jau samērā daudz: "Pagājušajā vasarā pie manis viesojās Jānis un Benita Špakovski, kuri atveda kanniņu ar kādām 20 – 30 karūsām. Ielaidu tās dīķī, taču nebija nekādas pārliecības, ka zivtiņas izdzīvos, jo ko gan tās ēdīs, ja gultni klāj vieni akmeņi, tomēr, neraugoties uz ziemu, kad ledus biezums uz dīķa sasniedza pat 30 centimetrus, zivtiņas ir izdzīvojušas, un tām ir arī daudz mazuļu," stāsta P.Rubenis. Runājot par tālākajām iecerēm, uzņēmīgais «Vilciņu» saimnieks atzīst, ka ideju viņam patiesi netrūkst, bet par tām vēl pāragri runāt. "Gribētos jau vairāk neko nedarīt, bet ir grūti nedarīt, jo man darbs – tā ir izklaide, turklāt, prieks, ka ar savu veikumu pozitīvas emocijas varu sagādāt arī citiem," saka Paulis Rubenis (talr.29455030, e–pasts: p.rubenis@inbox.lv).