Politiski represētie diskutē par situāciju valstī un iepazīstas ar topošo filmu 

Vairāk attēlu galerijā

Vakar Ogres kultūras centra Mazajā zālē notika Latvijas politiski represēto apvienības Vidzemes zonas nodaļu Diskusiju kluba saiets, kur namatēva lomā šajā reizē Ogres politiski represēto kluba priekšsēdētājs Ivars Kaļķis.

Diskusiju kluba aktivitātes jau 10 gadus notiek dažādos novados. Tikšanās reizēs politiski represētie runā par norisēm pašu mājās – pilsētās un laukos un spriež par labākajiem risinājumiem sasāpējušām problēmām.

"Diskusiju kluba mērķis ir sanākt kopā un apspriest aktuālos jautājumus, kas notiek valstī," stāsta Ogres politiski represēto kluba priekšsēdētājs Ivars Kaļķis.

Dzintra Geka ļauj ieskatīties topošā filmā
Diskusiju kluba dalībniekiem šodien bija iespēja noskatīties arī kinorežisores Dzintras Gekas topošo filmu "Kur palika tēvi?", kuras pirmizrāde paredzēta nākošajā gadā. Filma stāsta par latviešu vīriešiem, kurus 1941.gadā atdalīja no ģimenēm un viņi nokļuva Vjatlagā, Soļikamskā un citās nometinājuma vietās.

"Vjatlagā no gandrīz 3000 vīriem pēc vēsturnieku datiem 8 procenti ir izdzīvojuši, bet patiesībā izdzīvojušo ir vēl mazāk," stāsta Dzintra Geka. Arī Soļikamskā ir ļoti maz dzīvi palikušo.

Uz Sibīriju izsūtīja vīriešus, kas bija ko sasnieguši – ministrus, banku direktorus...

Arī šodienas Latvijā daļa vīriešu atstāj valsti, šoreiz iemesls ir ekonomiskie spaidi. Iespējams, ka savu lomu te spēlē arī laimes meklēšana. Latvieši jau agrāk devušies uz tālām zemēm cerībā atrast labāku dzīvi.

Šodien atkal jāmeklē līderi
"Ne jau visi brauc prom no Latvijas dēļ trūkuma, ir arī dažādi citi apsvērumi. Es ceru un ticu, ka mēs atkal ziedu laikus piedzīvosim," tā Dzintra Geka. Lai tā notiktu, jābūt garīgiem līderiem, kas var tautu pacelt, aiz sevis vest un motivēt. Šodien tādu ir maz, arī politikā.

Uz jautājumu, kāpēc tik daudz uzmanības kinorežisore velta tieši Sibīrijas tēmai, Dzintra Geka atbild: "Es to daru, jo mans tēvs bija politieslodzītais. Es pati biju Sibīrijā 16 gadu vecumā pirmo reizi, un acīmredzot manī bija kāda motivācija par tiem cilvēkiem  stāstīt un runāt. 2000.gadā, kad es sāku veidot “Sibīrijas bērnus”, es nezināju, ka tas izvērsīsies tādā plašumā un līdz ar to es tikai uzskatu sevi kā mēdiju, kā vienkārši cilvēku, kuram tas ir jādara. Es to daru ar ļoti, ļoti lielu prieku. Sibīrijas bērni, visas atmiņas, viņu personības, viss kaut kā kļuvis par absolūtu manu un manas ģimenes sastāvdaļu".

Īstām traģēdijām nauda pagaidām neatrodas
Dzintra Geka uzskata, ka režisoriem nebūt nav jāmeklē sižeti ārzemju seriālos, ko rāda televīzijā – tur bieži vien tiek taisītas traģēdijas no nekā. Izsūtījumā 1941. un 1949.gadā ir tādi likteņstāsti un tādas drāmas, stāsti par mīlestību un uzticību, kurus citur neatrast...

Vai budžetā izdosies atrast naudu nacionāli patriotiskām filmām – tas joprojām ir jautājums, kas prasās risināms. Dažādos festivālos visplašāk no Latvijā uzņemtajām filmām izskanējusi režisora Andra Gaujas filma "Ģimenes lietas" par incestu māsas un brāļa attiecībās. Dzintra Geka neslēpj, ka Latviju ārzemju kinofestivālos atpazīst tieši pēc šīs filmas.

Par ko līdzīgu 1981.gadā Rīgas kinostudijas uzņemtajai daudzsēriju televīzijas mākslas filmai "Ilgais ceļš kāpās" šodien varam tikai sapņot.