Ikšķilieši Krilovski saulgriežus svin pēc senajām tradīcijām

Šoreiz ne tik daudz par senlatviešu saulgriežu svinēšanas tradīcijām, bet gan par to, ka šajos svētkos slēpjas kas vairāk par alus dzeršanu, siera siešanu vai vainaga pīšanu. "Saulgriežu nakts ir attīroša, tu topi dvēselē tīrāks un dzidrāks," saka ikšķiliete Kristīne Krilovska, piebilstot, ka šīs sajūtas īsti paskaidrot nav iespējams.

Vasaras saulgriežus svin dienā, kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Lai arī oficiālās brīvdienas ir 23. un 24.jūnijā, Kristīne zina teikt, ka īstais svinamais laiks ir 21. vai 22.jūnijs – kā nu kuro gadu astronomiski iekrīt saulgriežu punkts – visīsākā nakts un visgarākā diena. Saulgrieži ir latviešu vismīlētākie svētki, taču to svinēšanas paradumi Latvijā ir visai atšķirīgi.

Ikšķiliešu Krilovsku ģimene pēdējos gadus šos svētkus svin pēc senajām tradīcijām, tāpat dodoties dabā un baudot tās dāvāto krāšņumu. Pagājušajā gadā Kristīne, viņas vīrs Alvis, dēls Reinis un meitas Liene un Laimdota devās uz Madonas pusi, kur norisinājās Saulgriežu nakts pasākums, bet šogad – pie labas draugu ģimenes uz Turaidu.

Viņu saulgrieži pēdējos gados pilnībā atšķiras no ierastās Jāņu svinēšanas. "Galvenais – lai apkārt ir līdzīgi domājoši cilvēki, un svarīgas nav ārišķības, bet gan visas tās sajūtas, kuras iegūstam gan sarunās ar apkārtējiem, gan ģimeni. Saulgrieži nav tikai svētki, bet arī diena, kad tu vari dabūt to jauko sajūtu, pēc kuras ilgojas dvēsele," saka Kristīne.

"Agrāk svinējām Jāņus ar alu, Jāņu sieru un dančiem līdz pat rīta gaismai, taču vienreiz sajutu, ka nav tā, kā īsti vajag, un jautāju sev – vai šādi svētki man ir patiesi vajadzīgi? Nav jau tā, ka vienā mirklī varam kļūt par senlatviešiem. Šī sajūta un iekšējā nepieciešamība rodas pamazām. Mums šāda svētku svinēšana atnāca līdz ar Laimdotas piedzimšanu, kurai šogad apritēja divi gadiņi. Nav svarīgs apģērbs, nav svarīgi, kas ir galdā, bet gan tas, ko tu sagaidi no šiem svētkiem, kādas emocijas un garīgo pienesumu tie tev sniedz."