Atklāti par to, kāpēc Latvijā vēl joprojām 15 000 jauniešu ir bez darba

Šodien svinam Darba svētkus. Laikā, kad bezdarba rādītāji mūsu valstī vēl aizvien mērāmi divciparu skaitļiem jeb bez darba šobrīd ir 132 000 iedzīvotāju, tajā skaitā apmēram 15 000 jauniešu, šos svētkus daļa sabiedrības uzņem ar dalītām jūtām. Nav jau ko īsti svinēt…

Lai iesaistītu darba tirgū dzīvojošos jauniešus, mūsu valstī tiek īstenota programma pēc programmas. Aicinājumu veikt pasākumus jauniešu bezdarba mazināšanai Latvijā pirms pāris mēnešiem valdībai nosūtījis pat Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozo.

Programmas bezdarba samazināšanai jauniešu vidū ir visdažādākās, tostarp arī dažādi atvieglojumi uzņēmējiem. Ja uzņēmējs nodarbina 18 – 24 vecu jaunieti, pirmos deviņus mēnešus valsts maksā pusi no minimālās algas, bet otru pusi – darba devējs. Izdevīgi, vai ne?

Taču uzņēmēji nesteidzas pieņemt darbā jauniešus. Un, ja arī pieņem, pēc iespējas ātrāk cenšas no viņiem atbrīvoties. Var saprast uzņēmējus, kuri nevēlas ņemt darbā pirmspensijas vecuma cilvēkus, kuri ne vienmēr spēj tikt līdzi jaunajiem, bet kas vainas vismaz vidējo izglītību ieguvušam, jaunam, spēcīgam, izdarīgam, pievilcīgam puisim vai meitenei?

Paust viedokli, kāpēc savā firmā nelabprāt vēlas redzēt jauniešus, piekrita Ogres uzņēmēja Gunta (vārds mainīts).

Jauniešus interesē viss, izņemot darbu
Gunta vada uzņēmumu, kurš nodarbojas ar produktu reklamēšanu un jaunu klientu piesaistīšanu. Profesija pieprasīta un piesaista tieši jaunus cilvēkus, tāpēc uzņēmumā ik gadu piesakās praksē audzēkņi no dažādām mācību iestādēm. Katru reizi, kad piesakās grupa praktikantu, Gunta lolo cerības starp tiem (pārsvarā tās ir meitenes) atrast potenciālos darbiniekus, taču bez panākumiem.

Desmit gadu laikā, kopš Guntas uzņēmumā jaunieši iziet praksi, nevienam nav radusies interese par iespējām turpināt darbu uzņēmumā. Vēl vairāk, jauniešiem pat ir visai niecīga (lai neteiktu, nekāda) vēlme apgūt kaut minimālas iemaņas izvēlētajā (!!!) profesijā reālā darba vidē. „Ko lai es domāju par potenciālajiem darbiniekiem, ja pirmajā prakses dienā jaunietes nevis klausās, ko viņām stāsta uzņēmuma pārstāvis, bet skaļi apspriež pagājušās nakts ballītes piedzīvojumus, pievēršoties tik intīmām detaļām, ka uzņēmuma darbiniekam jau kļūst neērti?” jautā Gunta.

Vai šāda situācija - ja praktikantam (pat ļaujot katru dienu neapmeklēt prakses vietu) piezvana un palūdz izpildīt kādu uzdevumu, atskan neslēpts pārmetums: „Man tajā dienā ir citi plāni!” Kurš darba devējs gribētu šo darbinieku savā uzņēmumā?

Ambīcijas pāri galvai, bet rezultātu nav
„Kāds uzreiz iebildīs – ko var prasīt no praktikantiem, kuriem par darbu neko nemaksā,” saka Gunta un turpina: „Vienu no meitenēm, kas nāca pie mums praksē, pēc skolas beigšanas uzaicinājām pastrādāt par samaksu. Vienreiz meitene atnāca, bet nākamajā pasākumā, kurā bija jāreklamē mūsu prece, tieši stundu pirms sākuma, it kā nekas nebūtu noticis, paziņoja, ka viņa vienkārši netiek, tā arī neminot iemeslu.”

Kāda cita praktikante neslēpa, ka viņa strādās tikai tur, kur viņai maksās 300 vai 400 latu „uz rokas”. „Pievērsiet uzmanību vārdam „maksās”. Jauniešiem no vārdu krājuma vai pat apziņas pazudis vārds „nopelnīt”, uzsver Gunta.

Kaut gan mācību iestāžu audzēkņiem prakses laikā samaksa darbu nav paredzēta, izņēmuma kārtā, kādai koledžas studentei, kurai bija smagi dzīves apstākļi (mamma tikko pārcietusi smagu sirds operāciju) Gunta apsolījusi, ka uzņēmums maksās procentus par katru piesaistīto klientu. Studente centās, cik nu varēja, un mēneša beigās jau bija nopelnījusi vairāk nekā 30 latu, kas lieti noderētu skolas piederumu iegādei. Tā vietā, lai praktikante vēl sekmīgāk turpinātu darbu, pie uzņēmuma vadītājas ieradās jaunietes tēvs un kategoriski paziņoja, ka viņa meita „te par kapeikām nesēdēs” un abi momentā bija projām …. Bet jauniete vairāk nemaz nebija nopelnījusi, vai tad darba devējam viņai tā naudiņa bija jāuzdāvina, Gunta ir neizpratnē.

Vecāki un skola neiemāca strādāt
Var jau būt, ka citiem uzņēmējiem veicies labāk, bet Gunta pret jauniešu ņemšanu darbā ir noskaņota visai skeptiski. „Esam rīkojuši konkursus, bet arī to rezultāti sagādājuši vilšanos,” atklāj uzņēmēja.

Lūdzot savam sakāmajam kādu ilustrāciju, Gunta stāsta, ka konkursā uz vakanto klientu konsultanta vietu personāldaļa izvēlējusies visām prasībām atbilstošu pretendenti – studē augstskolā uzņēmuma specifikai nepieciešamā specialitātē, inteliģenta, gaumīgi ģērbusies un, ko tur slēpt, ļoti simpātiska jauniete. Nu jau šķita, ka no klientiem atkauties nevarēs, kad viņus uzrunās tik apburoša būtne. Diemžēl "neatvairāmo" jaunieti pēc pāris mēnešiem nācās atlaist, jo viņa nespēja izpildīt pat minimumu, kas no viņas tika prasīts.

Lai cik tas kuriozi neizklausītos, tajā pašā telpā strādāja kāda cienījama vecuma kundze sirmiem matiem, kurai nebija ne akrila nagu, ne seksīga topiņa, arī dators nebija viņas labākais draugs, bet dotos uzdevumus darbiniece uzpildīja ar uzviju. Grāmatvede galvu vien grozīja, kad darbiniecei bija jāizmaksā alga virs 600 latiem mēnesī. Ai, kā šī naudiņa būt noderējusi studentei, bet viņa nemācēja to paņemt. Tajā laikā, kad kolēģe „medīja klientus”, jaunā darbiniece sēdēja „draugos”’ vai pļāpāja pa telefonu.

Jaunieši neprot strādāt, atzīst Gunta. To viņiem neviens nav mācījis. Skolā rūpējas tikai par to, lai bērni pēc iespējas vairāk apgūtu teorētiskās zināšanas, piedalītos interešu pulciņos vai nodarbotos ar sportu, arī vecāki mājās mudina mācīties, izņēmuma kārtā palūdzot vien iznest atkritumu spaini, lai bērns izvēdina galvu, un atkal pie grāmatām.

Kad jaunietis uzsāk darba gaitas, viņš vienkārši tām nav gatavs. Līdz šim viņam bijušas tikai tiesības un nekādu pienākumu. Jaunais cilvēks nespēj saprast, ka katrs santīms, ko darba devējs ieskaitīs viņa kontā, ir jānopelna. Vieglāk taču ir visam atmest ar roku un pieteikties bezdarbniekos…