Neredzīgā sunīte Oke atrod jaunas mājas Hamburgā 

Dzimteni atstāj arī suņi, ne tikai daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, jaunu speciālistu, jo tie te nav vajadzīgi. Nav darba un maizes, nav kur izmantot savas zināšanas, attīstīt talantu un uzturēt ģimeni. Runa ir par neredzīgu trīsgadīgu dzīvnieku, kuram galīgi nebūtu vietas Dzimtenē.

Jau iepriekš esmu rakstījusi «Ogres Vēstīs Visiem» par neredzīgo sunīti Oki, kuru mana dēla kursa biedrs Pēteris atrada savā izdemolētajā vasarnīcā Rīgā, maziņu, atstātu bojā ejai, pilnīgi aklu.

Pārnesa dzīvoklī, izaudzēja un izmācīja par gudru, skaistu suni, nosaucot par Oki (itāļu valodā tas nozīmē – acs). Oke pieķērās savam saimniekam, arī viņš iemīlēja Oki, un abi kļuva nešķirami. Viņa pārzināja daudzas ielas Rīgā, pavadīja Pēteri pastnieka darbā visu garo darba dienu, gāja bez saites, apstājās pie visām ielu pārejām. Veco Pētera mammu pavadīja pastaigā pa Ziedoņa dārzu un nekļūdīgi pārveda mājās. Brauca vilcienā, liftā, (nekļūdīgi atrodot dzīvokļa durvis), automašīnā un beidzot lidmašīnā.

Daudzas reizes ciemojās pie mums dārzā, viegli pārvarēja kāpnes uz piekto stāvu. Pazina pēc soļiem, balss, ožas un nojausmas. Jau no tālienes sāka priecīgi lēkāt, satiekoties laizīt rokas, kuļāt kuplo asti, grozīt galvu un klausīties, ko runā. Ja daba dzīvniekam laupījusi redzi, tad viņam tiek dotas citas gudrības un iemaņas, kuru varbūt trūkst redzīgajiem suņiem.

Pēdējo reizi pie mums Pēteris ar Okīti ciemojās šā gada februāra beigās. Oke tika cienāta. Ar Pēteri pie pusdienu galda saruna ieilga par dzīvi, par valsts nedienām, par veselību, jo viņš sāka slikti justies. Saģērba Okīti zilā mētelītī un aizskrēja pa dziļo sniegu uz Ogres staciju, ka nokūpēja vien. Kas to domāja, ka tiekamies pēdējo reizi?

Ārsti īsti nevarēja noteikt Pēterim slimības diagnozi un, viņam pašam ļoti negribot, ievietoja Sauriešu tuberkulozes dispanserā, lai izdarītu bronhoskopiju, jo esot aizdomas uz tuberkulozi.

Oki pa ārstēšanās laiku pieņēma Dzīvnieku patversmes «Mežavairogi» vadītāja Dana. Šķiršanās bija smaga. Pēc kāda laika viņa sāka nervozēt, tad Pēteris viņu mierināja pa mobilo telefonu, lika gaidīt un solīja, ka drīz atgriezīsies.

No narkozes Pēteris neatmodās, bet tuberkuloze netika konstatēta. Viņu pārveda uz Infekcijas slimnīcu Rīgā ar ielaistu plaušu karsoni, kur dziļā sedācijas miegā Pēteris ātri nomira. 18.maijā tika guldīts Jaunciema jauno kapu zemes klēpī. Uz bērēm ieradās draugs no Hamburgas, jo Pēteris, strādādams par svešvalodu gidu, trīs gadus bija dzīvojis Hamburgā.

Okei par Pētera nāvi netika teikts, viņa mierīgi gaidīja savu saimnieku. Okes uzmanību sāka saistīt citi suņi, un dzīvnieku patversmes «Mežavairogi» jaunā saimniece Dana viņu iemīlēja kā bērnu.

Nav saprotama suņu gudrība. Kad tika rīkotas apmācības uz veiklību un šķēršļu pārvarēšanu un Oke redzes dēļ kļūdījās, pārējie suni saprata, ka viņa neredz un ar purngaliem bīdīja Oki uz mērķi, palīdzot viņai pārvarēt šķēršļus, par ko Oke bija sajūsmā.

Sunīte bija mīļa, jautra, katrs varēja viņu noglāstīt, apmīļot. Vienīgi Oke ļoti baidījās no Jaungada salūta.

Nesen, 12.oktobrī, Markuss, Okes mirušā saimnieka draugs no Hamburgas, atbrauca Okei pakaļ, lai vestu uz savām mājām, jo uzskatīja to par savu pienākumu pret Pēteri un aklo dzīvnieku. Arī viņš jau agrāk Oki bija iepazinis un iemīlējis. Iepriekš nokārtojot dokumentus, konsultējoties ar veterināro dienestu, viņa tika ievietota speciālā būrī, nomierināta ar zālēm un ievietota lidmašīnā. Nedēļu iepriekš viņai tika pateikts par pārcelšanos uz citām mājām. Viņa ļoti nervozēja. Bija jāapmeklē veterinārārsts.

Pirms tam uz «Mežavairogiem» no Okes atvadīties tika aizvesta Pētera māte Veronika. Sunīte gulēja, ielikusi galvu raudošās Veronikas klēpī.

Notikums ar Okes pārbraukšanu uz Hamburgu satrauca suņu draugus, jo reti kāds suns tādā veidā tiek pārcelts uz dzīvi ārzemēs. Oki Rīgas lidostā pavadīja Dana. Markuss un mans dēls Jevgeņijs fotografēja, par Oki ir vesela fotogrāfiju galerija.

Lidojums bija veiksmīgs. Pēdējais pārdzīvojums viņai bija Hamburgas lidostā, kad Markuss aizskrēja pēc ratiņiem, ar ko izvest būri ārā, kur gaidīja Markusa sieva Ketrina ar automašīnu. Oke, domādama, ka atstāta, bija sākusi nežēlīgi gaudot, bet, atnākot Markusam, kļuva ļoti priecīga.

Hamburgā nomierinājusies, sadraudzējusies ar otru suni – veco Lasku. Brauc Markusam līdzi uz darbu birojā, guļ pie galda un mācās vācu valodu, tiek dēvēta par viņa sekretāri. Iegādāta mīksta, baltas kažokādas gulta, kurā Oke guļ un priecājas.

Par veco, bēdu sagrauzto Pētera māti šefību un rūpes uzņēmies mans dēls, ko viņa sauc par otru dēlu.