Skatiens, kas lūdz – paņem mani sev līdzi

Saulainās rudens dienas ir piemērots laiks, lai dotos ciemos, un šoreiz devāmies uz Ogres dzīvnieku patversmi, lai tiktos ar tās vadītāju Zandu Rozi un četrkājainajiem mīluļiem. Gan patversmē strādājošie, gan tās iemītnieki vienmēr ir priecīgi par katru apmeklējumu un līdzi atnesto našķi. Tomēr visvairāk dzīvnieciņi gaida cilvēku, kurš paņems kādu sev līdzi uz jaunām mājām.

Ienākot patversmes teritorijā, mūs tūliņ sagaida kā svarīgu viesi. Suņi rej un luncina astes, aicinot nākt tālāk. Aplūkojot voljēros mītošos, soļojām pie patversmes vadītājas, lai uzzinātu, kā tad dzīvnieki jūtas un  kā viņi gatavojas ziemai.

„Šobrīd patversmē dzīvo 23 suņi un 4 kaķi. Visi jūtas šeit kā savās īstajās mājās, tajā pašā laikā gaidot, kad kāds viņiem dos iespēju iekļauties kādā ģimenē, kļūt par tās locekli,” sarunu iesāk Zanda Roze. Šobrīd dzīvnieki cītīgi gatavojas ziemai, kārtīgi ēdot un audzējot biezus kažokus, kas pasargās no aukstuma pastaigu laikā.

Patversmei tiek sniegts atbalsts
 
„Ļoti izpalīdzīgi un gādīgi ir Ogres novada iedzīvotāji. Nāk cilvēki, kuri izved pastaigās suņus, brīvlaikā aktīvi darbojas skolnieki,” citu cilvēku interesi uzsver patversmes vadītāja. „Labo darbu nedēļas ietvaros patversmes iemītniekus apmeklēja pārstāvji no Ogres Valsts ģimnāzijas, Swedbank un Palīdzēsim.lv,” lielos viesus uzskaita Z.Roze. Gana atsaucīgi ir arī apmeklētāji no citiem novadiem, bet viens no lielākajiem notikumiem bija raidījuma „Ķepa uz sirds” veidotāju viesošanās. Katrā ziņā apmeklētāju un palīgu netrūkstot.

Patversme kļuvusi mājīgāka

Pa vasaru patversmē ir notikušas patīkamas pārmaiņas. Ir uzlikts jauns jumts, kam naudu saziedoja iedzīvotāji. Ir veikts remonts daļai no telpām, arī tas izdarīts ar brīvprātīgo palīdzību: „Rosība vēl joprojām notiek, remonti turpinās. Lielu atbalstu sniedz arī Ogres pilsētas dome, paldies viņiem,” bez pilsētas atbalsta suņi turpinātu klaiņot pa ielām, uzskata Z.Roze.

Dzīvnieku esot daudz, un katru dienu kāds nāk klāt: „Šobrīd dzīvnieku ir vairāk nekā cilvēku, kuri ir gatavi sniegt jaunas mājas. Situācija ir sarežģīta, cilvēki maina dzīvesvietas, brauc uz ārzemēm, atstājot savus dzīvniekus. Šeit nokļūst arī tie, kas tiek noķerti klīstam pa ielu – gudri suņi, kas ir pieraduši pie cilvēka, kopti, bet neviens viņus vairs nemeklē,” skarbo patversmes dzīves realitāti pauž tās vadītāja. Bieži gadījies, ka suns vienkārši tiek piesiets pie patversmes žoga. Neviens nezinot ne viņa vecumu, ne vārdu: „Cilvēki baidās no nosodījuma, tāpēc pašiem nav drosmes atvest suni, kas atvieglotu darbu patversmes darbiniekiem, un pašam dzīvniekam būtu vieglāk, jo darbinieki zinātu vismaz kā viņu sauc”.

Cilvēki grib „gatavu” suni

„Bieži vien atnāk cilvēki, kuri grib jau „gatavu” suni,” savdabīgi izsakās Z.Roze: „Prasības ir dažādas. Vieni grib, lai suns sadzīvo ar vistām vai kazām, citi – lai suns būtu labs sargs. Tomēr patversmes darbinieki visu nevar paredzēt, katrs dzīvnieks ir individualitāte, katrs ir citādāks. Patversmē suņus neapmāca dienestam, šeit viņiem dod mājas”.

Patversmes darbinieki strādā ar cerību, ka šeit dzīvniekiem ir labi. Kaut pagaidu, bet tomēr šeit ir viņu mājas. Patversmes vadītāja cer, ka nākotnē būs mazāk dzīvnieku, jo tas būtu ļoti labs rādītājs – viņiem ir mājas.

Patversmi slēgt nevajadzētu

Patversmes vadītāja, raugoties nākotnē, secina, ka galvenais ir turpināt pastāvēt: „Ir izskanējušas runas, ka patversme jāslēdz. Cilvēki darbu atradīs, bet ko darīs dzīvnieki?”. Ikviens var palīdzēt, sniedzot atbalstu patversmes iemītniekiem. Var atnest uz patversmi avīzes, segas, suņi ļoti priecāsies arī par rotaļlietām, ar ko spēlēties, un kādu našķi. Darbinieki gan iesaka nenest drēbes, bet segas, palagi tikšot pieņemti ar lielāko prieku. Dzīvnieki par to būs tikai pateicīgi.