Aiz pārskatīšanās ar lāpstu gandrīz nosit pretimnācēju

Trešdienas vakarā ogrēniete Elita nonākusi kādā kuriozā situācijā jeb, kā viņa atzīst pati, “karikatūras cienīgā sižetā”. Par visnotaļ jocīgo atgadījumu Ogrenet lasītāja nolēmusi pastāstīt arī citiem.

“Līdz šim biju pārliecināta, ka karikatūrās bieži ekspluatētā tēma, kur viens varonis ar sišanai paredzētu priekšmetu stāv aiz stūra, bet viņa potenciālais upuris tuvojas no otras puses, ir tīrs karikatūristu izdomājums. Taču  šonedēļ pašai uz savas ādas (Paldies Dievam, ka ne vārda vistiešākajā nozīmē!) izdevās pārliecināties, ka tā mēdz būt arī dzīvē,” raksta lasītāja.

Un tālāk izklāsta savu neparasto piedzīvojumu:
“Trešdien ap pulksten sešiem vakarā, nogriežoties gar Skolas ielas 16 nama stūri, pēkšņi uz celiņa manā priekšā iznira bārdas rugājiem apaudzis, bomzīga izskata tēvainis ar dzelzs lāpstu rokās. Draudīgi nošņācies: “Nakonec eta ti!” (Beidzot tā esi tu! – krievu val.), viņš atvēzējās ar lāpstu... Ja būtu atradusies kādu sprīdi tuvāk, sekas varēja būt visai bēdīgas. Aizmukt tikpat kā nav iespējams – pa labi mājas siena, pa kreisi sniega valnis, rokās iepirkuma tīkliņi... Instinktīvi strauji pagriezos pret uzbrucēju. Man par laimi, viņš ātri noreaģēja, ka neesmu īstā, kas būtu pelnījusi ar lāpstu pa galvu, un jau daudz rāmākā tonī noburkšķēja: “Izviņajus!” (Atvainojos! – krievu val.). No pārsteiguma neattapu ko atbildēt. Tikai tad, kad biju nokļuvusi drošā attālumā no sava “liktenīgā vīrieša”, sāku apcerēt, kā būtu bijis, ja bijis... Pat pasmējos, iedomājoties, kā guļu sniegā olu un krējuma mērcē (tikko veikalā biju šos produktus iegādājusies). Mierināju sevi ar domu, ka satrakotajam tēvainim, kamēr viņš satiks īsto “objektu”, dusmas jau būs pārgājušas un viņš vairs pret savu nelabvēli nepacels roku (lasi:lāpstu).”