Ikšķiles pilsētas svētki ar katru gadu kļūst estētiskāki un saturīgāki

Sestdien, 15.augustā, ar plašu māksliniecisko, kultūras un sporta programmu aizritējuši kārtējie Ikšķiles pilsētas svētki - pilsētas, kura nākamgad gatavojas atzīmēt jau 825.gadadienu. Par šo svinību vērienu vēl varam tikai pasapņot, bet pagaidām neliels atskats uz nule aizvadītajiem pilsētas svētkiem.

Kraukšķīgas mandeles no 16.gadsimta
Vispirms patīkami pārsteidza fakts, ka pļaviņa pie estrādes šogad netika atvēlēta vis tirgotājiem, bet gan izkaidēm viduslaiku garā, ko piedāvāja SIA “Niedru lija” no Jaunpils. Katrs, kurš vien vēlējās, varēja izmēģināt savus spēkus šķēpa mešanā, šaušanā ar loku vai arbaletu, uzlaikot viduslaiku bruņas,  izkalt monētu vai nogaršot pēc 16.gadsimta receptēm ceptas mandeles.

Iejusties viduslaiku gaisotnē palīdzēja arī atbilstoši tērpi, kuros bija ģērbušies gan loka šaušanas prasmju ierādītāji, gan mandeļu un vaska sveču tirgotājas. Svētku vides noformējumam skaistu punktu uz “i” uzlika Ikšķiles novada domes kultūras nodaļas vadītāja Dzintras Čudares  karalienes cienīga kleita, kurā viņu bija pat grūti atpazīt. Viduslaiku noskaņu arī papildināja jauktā vokālā ansambļa dziedātie skaņdarbi no “Livonijas Indriķa hronikas”.

Tirgus īsti latviskā garā
Gribas vēlreiz atgriezties pie tirgus. Paldies organizatoriem, ka šoreiz tam tika izvēlēta ļoti atbilstoša vieta – parkā aiz pilsētas domes. Uzreiz nākamais kompliments – nekur nemanīja šādos pasākumos tik ļoti pierastos “lupatu” tirgoņus. Protams, jāpārdot arī tādas lietas, bet nez vai pilsētas svētki ir tā reize, kad ejam uz tirgu nopirkt jaunu zeķu pāri. Tāpēc jau neviens plikām kājām visu atlikušo mūžu nestaigās. Atsijājot tirgotājus, svētku rīkotāji piešķīra tirgum pavisam citu kvalitāti – daudz latviskāku un estētiski augstvērtīgāku. Bet tik un tā netrūka ne pircēju, ne pārdevēju.

Laipojot starp keramikas traukiem, pītiem groziņiem un dekoratīviem audumiem, bija sajūta, ka atrodies Etnogrāfiskā muzeja slavenajā gadatirgū – vismaz attāla līdzība bija saskatāma. Tirgus uzskatāmi demonstrēja tendenci, ka latvietis arī grūtos laikos ar savu darba tikumu un amata prasmi nepazudīs. Te varēja nopirkt visu - sākot ar maziem, pūkainiem cālīšiem un tītarēniem, ko tirgoja ciemupiete Gaida Kušķe, un beidzot ar izmēros iespaidīgu kubulu ar autonomu krāsniņu. Meistars Dainis Lēgenbergs no Elejas pastāstīja, ka tādā kubulā varot pat ziemā laukā mazgāties. Tiesa gan, lai šos priekus baudītu, vispirms jāšķiras no 1000 latiem.

Starp zemniekiem un amatniekiem, varēja sastapt arī māksliniekus, kuri ar saviem darbiem arī nolēmuši doties tuvāk tautai. Piemēram, tekstilmāksliniece  ogrēniete Emīlija Kazakevičute   Ikšķiles dāmām bija atvedusi izrādīt savas krāšņās šalles, kurām gribētāju netrūka.

Divās stundās viss novads kabatā
Ikšķilieši par svētku kulmināciju noteikti nosauks keramikas ugunsskulptūras apdedzināšanu, tuvojoties pusnaktij. Kaut kas tāds Ikšķilē bija skatāms pirmo reizi. Tomēr gribētos uzsvērt vēl kādu notikumu svētku ietvaros, kas notika pirmo reizi un bija ļoti labi apmeklēts. Tā bija ekskursija pa Ikšķiles novadu, kas ilga vairāk nekā divas stundas.

Visi braukt gribētāji pat nesatilpa domes autobusā, nācās vien izmantot ciemiņu – Vidrižu pašdarbnieku – viesmīlību. Ekskursija, zinošās un atraktīvās gides Līgas Dziedātājas, ko ikdienā  pazīstam kā kora “Ikšķile” diriģenti un jauktā vokālā ansambļa vadītāju, bija patiešām vērtīga un izzinoša. Ne tikai ciemiņi no Ogres un tuvākām un tālākām Latvijas vietām, varēja uzzināt ko jaunu par Ikšķili, Tīnūžiem un Turkalni, bet arī pašmāju ļaudīm sekoja atklājums aiz atklājuma. Jācer, ka šādas ekskursijas kļūs par pilsētas svētku tradīciju.

Braucot cauri Ādamlauka, Jaunikšķiles un nule uzcelto Zaļo salu mikrorajonam, ik pa brīdim no tālīnāku ciemiņu puses skanēja izsaucieni: “Kādas Ikšķilē lepnas mājas un skaisti dārzi!'. Bija, ko pašiem redzēt un arī mājniekiem pēc tam pastāstīt.

Svētki visiem un ikvienam
Kad Ikšķiles novada domes priekšēdētājs Indulis Trapiņš atklāja, ka pilsētas svētku rīkošanai pašvaldība  atvēlējusi 12 000 latu, droši vien varētu rasties jautājums – vai šajā ekonomiskajā situācijā nevarētu svinēt pieticīgāk un varbūt vispār to nedarīt? Šajā gadījumā gribētos teikt – nē. Svētki bija vajadzīgi ne tikai tiem, kas tajos kaut nopelnīja, uzstājās vai pa priekšu grozījās.

Ogrenet ievēroja kādu pāri, kura āriene un nepārprotami izteiktā tieksme uz alkoholu, liecināja, ka diez vai viņi ir starp tiem, kas regulāri iet uz teātriem, koncertiem un brauc ceļojumos. Taču šī bija tā reize, kad arī viņi varēja par velti noskatīties koncertu, just līdzi loka šāvējiem un pat doties ekskursijā. Diez vai viņu sabiedriskais un materiālais stāvoklis  kādreiz ļaus atpūsties kompleksā “Turbas”, kur aizveda ekskursantu autobuss, bet viņi varēja savām acīm pārliecināties, ka var dzīvot arī citādāk. Un varbūt tieši šie svētki būs atspēriena punkts, lai kaut ko mainītu savā dzīvē.

Tie bija svētki arī jauniešiem, kuri kora dziedātājiem uz skatuves centās bravūrīgi “iestāstīt”, ka nav ko dziedāt te visādas tautasdziesmas, bet jāņem priekšā “Prāta vētras” repertuārs. Lai arī skaļi un uzmācīgi, viņi tomēr bija atnākuši uz estrādi un pa savai modei jutās kā svētkos.

Savs prieciņš tika arī vīriem, kuru galvenā iztikšana ir tukšu pudeļu lasīšana. No visos stūros izvietotajām glītajām atkritumu tvertnēm atlika vien dārgo mantu ķeksēt  ārā un krāmēt plastmasas maisiņos. Arī tā ir Ikšķile un ikšķilieši, un viņiem visiem tika pa gabalam no svētku pīrāga – katram pēc viņu gaumes un vajadzībām.