Spītējot lietum un vējam, atceras represijās cietušos

Vakar, 14.jūnijā, Ogres politiski represēto kluba aicināti, ogrēnieši pulcējās uz komunistiskā terora represiju upuru piemiņas brīdi pie Politiski represēto Piemiņas akmens (Upes un Meža prospekta krustojumā).

Atšķirībā no 25.marta piemiņas pasākuma, sapulcējušos skaits bija krietni sarucis. Un ne jau tāpēc, ka lija lietus un ik pa brīdim uzpūta nepatīkams vējiņš. Pašvaldību vēlēšanas aiz muguras, un citkārt aktīvajiem latviešu patriotiem un tautas aizstāvjiem te vairs nebija ko darīt. Šajā piemiņas pasākumā vairs nebija nepieciešamības demonstrēt patriotiskas jūtas, arī  kaismīgas priekvēlēšanu runas neskanēja. Tāpat  vairums vietējo plašsaziņas līdzekļu pārstāvju bija palikuši mājās vai aizņemti ar citiem, daudz svarīgākiem, darbiem. Bet par to neviens no klātesošajiem neskuma, jo atmosfēra  bija daudz sirsnīgāka un patiesāka. Atnāca tie, kas nākuši vienmēr...

Uzrunājot piemiņas brīža dalībniekus, Ogres politiski represēto kluba priekšsēdētājs Ivars Kaļķis atgādināja, ka pirms divdesmit gadiem - 1989.gada 8.jūnijā - tika izdots Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts “Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados no Latvijas PSR teritorijas izsūtīto pilsoņu reabilitāciju”, kā arī nolemts 14.jūniju pasludināt par Staļinisko upuru piemiņas dienu. Vēlāk tā nodēvēta par Komunistiskā terora upuru piemiņas dienu.

Represijās cietušajiem ogrēniešiem 1989.gada 14.jūnijs svarīgs vēl ar kādu zīmīgu notikumu. Šajā dienā Ogrē tika atklāts politiski represēto Piemiņas akmens. “Pirms kavēties atmiņās par izsūtījuma laikiem, gribu pateikt paldies tiem cilvēkiem, kuri toreiz radīja vietu, kur mums, represētajiem, būtu iespēja pulcēties un pieminēt savus tuviniekus. Un tie ir – toreizējais Ogres pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Aivars Kalniņš, Augusts Meijers un represēto kluba aktīvisti, Nikolajs Sapožņikovs un citi,” pateicās I.Kaļķis.

Atmiņās par izsūtījumā pavadīto laiku dalījās ogrēnietis Jānis Grīnbergs, viens no tiem 3750 bērniem, kuram kopā ar ģimeni 1941.gada jūnijā sākās ceļš no Latvijas uz tālo Sibīriju. Tragiskākais viņa likteņstāstā ir tas, ka jau vairākus gadus pēc  veiksmīgas atgriešanās dzimtenē Jāni Grīnbergu un viņa gimeni atkal pa etapu izsūtīja uz Sibīriju.

“No Latvijas 1941.gadā izsūtīja vairāk par 15 tūkstošiem cilvēku, no kuriem 11 tūkstoši bija latviešu – lielākā daļa no tiem zemnieki, kas bija kārtīgi kopuši savu zemi un kuriem balstījās visa valsts. Toreiz cilvēki dzīvoja pārtikuši un lepojās ar savu valsti. Viņus padomju varai vajadzēja izsūtīt, lai varētu sagraut mūsu valstiskumu,” norādīja I.Kaļķis. Klausoties Ogres politiski represēto kluba priekšsēdētāja teiktajā, neviļus gribējās vilkt paralēles ar mūsdienām  - kas ir tas spēks vai vara, kas grauj mūsu valsti šobrīd?

Kā turpinot I.Kaļķa aizsākto domu, Artūrs Mangulis izpildīja paša sacerēto skaņdarbu, kurā centās rast atbildi, “kāpēc vēlos šeit būt”, nevis doties uz svešu malu, kur droši vien ir labāk, bet “kur psveša dziesma skan”. Piemiņas brīdi ar muzikālajiem priekšnesumiem emocionālāku  darīja arī Artūra Manguļa vokālās studijas audzēkņi, bet izjustas dzejas rindas lasīja aktrise Kristīne Klētniece.