Bulterjers saimnieces acu priekšā saplosa jorkšīras terjeru

Rakstu šo stāstu, lai vēlreiz atgādinātu cilvēkiem, ka mēs esam atbildīgi par tiem, kas dzīvo mums blakus, un ka cilvēku bezatbildība bieži noved līdz traģēdijai. Reiz kādai jaunajai sievietei sagribējās rotaļlietu, un viņa iegādājas sev bulterjera sugas sunīti, bet kad mantiņa izauga un sāka traucēt, atdeva to saviem radiem.

Kad kaimiņos parādījās šis zvērs, tikai no viņa balss vien visiem palika neomulīgi, pārējie kaimiņi brīdināja, ka ar šo suni labi nebūs.

Reiz kāda kaimiņa suns nejauši ieskrēja dārzā pie bulterjera. Toreiz šim kaimiņam paveicās un izdevās izvilkt no bulterjera zobiem savu suni. Tomēr, neskatoties uz starpgadījumu, bulterjera jaunie saimnieki turpināja slavēt savu jauko, mīļo suni, kurš nevienu neaiztiek, ja vien viņu nekaitina.

Vienā saulainā augusta svētdienā es ar savu divgadīgo jorkšīras terjeru, kurš ir mazāks par bulterjera galvu, kā parasti, izgājām pastaigāties pa krastmalu. Ieraugot pa gabalu, ka pretī iet kaimiņiene ar savu bulterjeru, protams, bez uzpurņa, paņēmu savu sunīti uz rokām un gāju uz priekšu. Vēl nepaspēju pietuvoties kaimiņienei, kad sajutu, ka aizmugurē no rokām it kā kaut kas noslīdēja, un tajā paša mirklī ieraudzīju pašu briesmīgāko skatu savā dzīvē. Manu acu priekšā atradās kaimiņu bulterjers un plosīja manu mazo sunīti. Nezinu, cik daudz laika pagāja, līdz izdevās izraut no bulterjera zobiem savu sunīti, taču tas bija ilgi. Viņš bija vēl dzīvs, bet traumas tik briesmīgas, ka, lai nemocītu dzīvnieku, bijām spiesti viņu iemidzināt.

Dzīvnieks, kurš saplosīja manu sunīti, nebija dresēts, nezināja nevienu komandu, un traģiskajā dienā saimnieki neprata apstādināt savu suni. Gan kaimiņiene, gan viņas dēls vienkārši stāvēja blakus un skatījās, kā viņš plosa mazu sunīti manā, saimnieces, acu priekšā.

Īpaši gribas pateikties Ogres veterinārās klīnikas ārstam, kurš savā brīvajā dienā kopā ar sievu atbrauca uz klīniku, lai palīdzētu manam sunītim. Tikai nav saprotama ārsta metode – pēc divu stundu operācijas amputēt sunim izrautu ķepu un tikai pēc tam uztaisīt rentgenu un konstatēt, ka humānāk tomēr būtu dzīvnieciņu iemidzināt, jo arī otru ķepu vairs nav iespējams glābt.

Tajā dienā es pazaudēju savu sunīti, kurš varbūt bija izglābis manu dzīvību, jo kaimiņa suns bija bez uzpurņa un līdz lielākai traģēdijai bija tikai viens mirklis.

Cilvēkiem ir jāuzņemas atbildība par tādiem suņiem, tie ir jādresē, jāvelk uzpurnis, nedrīkst bulterjera sugas suņus audzēt kā dīvāna mīluļus…

Pēc notikušās traģēdijas es neizsaucu policiju. Toreiz man palika žēl kaimiņu, bet tagad man ir bail par visiem mums. Pēc nelaimes ar manu sunīti kaimiņi savu bulterjeru aizveda no šejienes prom, bet uz kurieni? Kamēr tādi agresīvi, nedresēti suņi atrodas mums blakus un šiem suņiem ir tik bezatbildīgi saimnieki, neviens nevar zināt, kurš būs nākošais šī vai cita suņa upuris.