Latvijas Politiski represēto apvienība 20 gadu darbības jubileju svin Ogrē

Ar svinīgu gājienu un ziedu nolikšanu pie Piemiņas akmens represētājiem sestdien, 17.oktobrī, Ogrē aizsākās Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) nozīmīgās gadskārtas atzīmēšana.

Vietas izvēle svinībām nebūt nav nejauša. “Līdz ar Atmodas iestāšanos dibinājās dažādi klubi – Vides aizsardzības klubs, apvienība “Helsinki – 86”, Latvijas Tautas Fronte, ar kuras atbalstu pirms divdesmit gadiem Ogres kultūras centrā pulcējās pārstāvji no visas republikas, lai dibinātu Latvijas Politiski represēto apvienību,” atgādināja Ogres Politiski represēto kluba priekšsēdētājs Ivars Kaļkis.

“Ogrē to bija iespējams paveikt tāpēc, ka šeit valdīja vispārēja nacionāla Atmodas gaisotne, un bija jūtams spēcīgs rajona un pilsētas vadošo darbinieku atbalsts,” skaidroja LPRA pirmais priekšsēdētājs un pašreizējais valdes priekšsēdētājs Edmunds Būmanis. Viņš atminas, ka tolaik vislielāko izpratni represētie savas organizācijas dibināšanai saņēma no Nikolaja Sapožņikova, Ārijas Rezgoriņas un Aivara Kalniņa.

Šobrīd Latvijā darbojas 54 Politiski represēto klubi, no tiem – 41 – sestdien bija pārstāvēts Ogrē. Bija plānots, ka pasākumā piedalīsies 250 dalībnieku – ieradās 244. Tālākie viesi bija braukuši no Alūksnes, Daugavpils, Līvāniem, Rēzeknes, Liepājas. Ventspils, Rojas un Valmieras, informē Ogres Politiski represēto kluba sekretāre Silvija Dukāte. Jāatgādina, ka pirmajā konferencē pirms 20 gadiem piedalījās ap 700 delegātu.

Kā uzsvēra Jelgavas Politiski represēto kluba pārstāvis Pāvels Neikšāns, katra organizācija organizējas ar nolūku, lai augtu, veidotos un progresētu. Ši likumsakarība diemžēl neattiecas uz represesētajiem, jo viņu rindas ar katru gadu kļūst retākas. No tiem valdes locekļiem, kas apvienībā strādājuši kopš tās dibināšanas, jau astoņpadsmit aizgājuši mūžībā. No 300 000 kādreiz represēto personu mūsu vidū ir 17 600.

Lai arī LPRA priekšsēdētājs Gunārs Resnais vairākkārt atgādināja, ka “lielo politiku” atstās darba konferencei, kas plānota nākamā gada februārī, tomēr garāmejot nevarēja nepaust sāpi, ka pensiju samazinašāna, tajā skaitā arī strādājošajiem pensionāriem, ir “politiska pļauka” represētajiem. Jāatzīmē, ka no minētajiem aptuveni 18 tūkstošiem vēl dzīvu palikušo represēto strādā tikai apmēram tūkstotis. Diez vai šī nenozīmīgais ietaupījums glābs valsts budžetu, norāda G.Resnais.

Notikumus, kas pirms divdesmit gadiem risinājās Ogrē, atsauca atmiņā demonstrētie filmas kadri, kur ne viens no klātesošajiem varēja ieraudzīt sevi vai savus likteņbiedrus.

Emocionāls izvērtās brīdis, kad Madonas Politiski represēto kluba pārstāve, sakot paldies Lindai un Artūram Manguļiem par svētku koncertu, atklāja, ka izsūtījumā atradusies kopā ar Artūra tēvu Vilni Manguli, kurš arī ir madonietis. Tas tikai kārtējo reizi apliecina, ka represijās cietušo ļaužu problēmass mums nedrīkst būt vienaldzīgas, jo tā vai citādi represijas ietekmējušas ne tikai visas tautas, bet arī katra tās iedzīvotāja likteni.