Aivitas Heniņas latvietes pūrs

Palielināt attēlu

Kopš seniem laikiem meitas pūra galveno daļu veidojuši rokdarbi – krekli, dvieļi, cimdi, prievītes, apģērbs un daudzas citas lietas. Savukārt tautas tērps jau gadsimtiem ilgi latvietim kalpojis kā pašapziņas nesējs un identitātes apliecinātājs. Arī Lielvārdei ir savs “Latvietes pūrs”- Aivitas Heniņas izlolota radošā māja, kurā  iespējams atpgūt seno rokdarbnieču prasmes. Aizvadītā gada decembrī “Latvietes pūrs”saņēma kultūras zīmi “Latviskais mantojums”, un tas nudien ir novērtējums, ar kuru lepoties.

Pēc latviskā mantojuma zīmes ceļotāji no pašu valsts un arī citām zemēm var pazīt vietas, kur saimnieki gatavi rādīt, stāstīt, cienāt ar latviskiem ēdieniem, svinēt latviskos svētkus, mācīt amatus un prasmes, vārdu sakot, turēt godā senču mantojumu un rādīt, mācīt to citiem. Aivita Heniņa ar rokdarbiem ir uz “tu” jau kopš piecu gadu vecuma, kad omīte meitenei iemācīja adītprasmi. Aivita stāsta, ka visu jaunību cītīgi nodarbojusies ar dažādiem rokdarbiem. Ne velti viņas Latvijas universitātes laika studiju biedrenes Aivitu galvenokārt atceras ar adīkli vai tamborekli rokās. Tomēr ar rokdarbiem viņa tā īsti sāka nodarboties vien 2014.gadā, līdz tam ilgi gadi atdoti tūrisma nozarei.

Nebaidīties mainīt dzīvi

Aivita teic, ja ir zināšanas, pieredze un īstajā laikā sastapti īstie cilvēki, vienmēr rodas kas jauns. Tā tapa arī radošā māja “Latvietes pūrs”, kurā ikviens interesants var iegūt jaunas zināšanas, prasmes un iemaņas dažādos rokdarbu veidos. Tautas lietišķā māksla -  dažādu rokdarbu darināšana ir Aivitas Heniņas sirdsdarbs un dzīvesveids, taču liela loma tanī joprojām ir pedagoģijai, jo pašas izveidotajā radošajā mājā viņa māca etnogrāfisko cimdu adīšanu, pērļošanu, tilla izšūšanu un zīļu vainagu darināšanu. Aivita studējusi pedagoģiju, viņai ir maģistra grāds filoloģijā, kā arī Vidzemes augstskolā iegūta otra augstākā izglītība tūrisma jomā. 2009. gadā viņa saņēma tūrisma nozares augstāko apbalvojumu “Gada cilvēks tūrismā”, tādēļ LNZ jautājums – vai nebija žēl šķirties no šīs jomas, lai pievērstos latviešu tautas lietišķai mākslai, ir likumsakarīgs.

“Žēl nebija. Viss notika ļoti likumsakarīgi. Tad, kad tu satiec pareizos cilvēkus  un rodas pareizās idejas, viss it kā pats no sevis sastājas vietās,” saka Aivita. Viņas atceras, kas 1998.gadā, kad liktenis viņu iemeta tūrismā, strādājot Lielvārdes pamatskolā, viņai piešķirts gada skolotāja tituls. “Tad gan bija tāda sajūta, it kā mugura niezētu, jo “spārni aug”,”Aivita smejas, un nopietni piebilst, ka šis novērtējums viņai bijis īpaši svarīgs, jo to piešķīruši bērni. 

Tiesa, arī tūrisma nozarē strādājot viņa atgriezās pie pedagoģijas -  tikai mazo bērnu vietā starp viņas audzēkņiem bija studenti un uzņēmēji, bet pamatskolas vietā nāca augstskola.   “Piecpadsmit gadu laikā adatu pat rokā nepaņēmu – biju aizņemta ar karjeru, ģimeni, arī bērni bija mazi un prasīja savu laiku,” tā Aivita.

Strādājusi par Lielvārdes tūrisma speciālisti, Ogres Tūrisma informācijas centrā, paralēli lasījusi lekcijas Latvijas kultūras koledžā un Ogres valsts tehnikumā, bijusi Šlokenbekas muižas direktore, tūrisma jomā paveikts tiešām daudz. Tomēr Aivita Heniņa nu reiz ir tāds cilvēks, kas nebaidās mainīt dzīvi, sekot sirds aicinājumam un pieņemt atkal jaunus izaicinājumus.

Zināšanu apguvei nav robežu

“Man ir tamborēšana, adīšana, aušana - man patīk tas, ko es daru,”viņa teic un vienlaikus piebilst, ka viens nav karotājs. “Es zinu savu potenciālu. Jā, esmu enerģiska, varu daudz ko dabūt gatavu, taču ļoti nozīmīgi ir domubiedri, kuri vada nodarbības mūsu radošajā mājā.  Vēstures profesore Anete Karlsone, tautas tērpu amata meistare Antra Šarlote Blome, internera dizainere Tija Vīksna, lielvārdiete Sanita Kozuliņaun daudzi citi, - visi šie cilvēki dzīves ceļā ir nākuši īstajā brīdī. Un, protams, mana ģimene – vīrs, kurš izveidoja šo telpu, meita, kura aizgājusi manās pēdās tūrisma jomā, nodarbojas ar ceļojumu organizēšanu un palīdz ar tulkojumiem.”

Aivita Heniņa stāsta, ka tautstērpu darināšanas “sēkla” visticamāk uzdīgusi pēc tam, kad viņa devusies apgūt aušanas māku uz Lielvārdes amatnieku biedrību pie meistares Edītes Kuzmanes. “Kā jau jebkurā procesā pienāk brīdis, kad tu domā – es visu zinu un protu. Taču tas ir tikai pirmais laiks. Un, kad esi tam pāri un sāc patiesi “rakt” dziļāk, tad saproti, ka patiesībā tu ne vella nezini, un tad sākas tas laiks, kurš man ļoti patīk – proti, mācīties. Man ļoti patīk pats mācību un izziņas process. Varbūt tādēļ man nav jēdziena “es nezinu”. Ja man tiek uzdots jautājums, kādēļ kaut kas tiek darīts tā, un ne citādi, kā pareizi paveikt kādu lietu, es noteikti to izpētīšu, uzzināšu un atbildēšu. Trīs gadus esmu mācījusies Tautas lietišķās mākslas studijā “Rota”(Aivita Heniņa arī tagad ir TML “Rota”, tikai nu jau kā pilntiesīga studijas dalībniece– aut.), divus gadus gaidīju uz Nacionālā kultūras centra 160 stundu kursiem par tautas lietišķo mākslu, pagājušajā gadā bija iespēja mācīties Londonas Karaliskajā izšūšanasskolā (Royal School of  Needlework), taču visu laiku ir vēlme zināšanas un prasmes papildināt, gribas ko vairāk.

Mēs visu laiku nemitīgi soli pa solītim ejam uz priekšu. “Latvietes pūra” skoliņa jau arī izauga no tā, ka es jutu, kā man pašai trūka. Jā, mums ir savas trīs “sarkanās grāmatas”, par tautas lietišķo mākslu, kuras izdevis Latvijas Nacionālā vēstures muzejs, taču  kad tu esi izbūries tām cauri, tad saproti – ar to nepietiek, tā ir tikai maza daļiņa no visas tās milzīgās tautas lietišķās mākslas bagātības. Un tad tu sāc braukt uz muzejiem un meklēt vēl un vēl...”

Mums ir ko parādīt pasaulei

Lielvārdes novadam sievām pamatā raksturīgs sarafāns un ļoti grezni izšūtas vai arī ar tillu izšūtas aubes, un radošajā mājā “Latvietes pūrs”  iespējams apgūt visus Lielvārdes un arī citu novadu tautas tērpu darināšanas smalkumus. Tiesa, to nevar apgūt īsā laikā un pēc divgadīgo kursu beigšanas šeit apgūtajām prasmēm jārezultējas gatavā tautas tērpā.

Uz jautājumu, cik daudz darba, laika un prasmju jāiegulda, lai taptu viens tautas tērps, Aivita Heniņa atbild – precīzulaika robežu nav. Jo, lai izdarinātu vienu tautas tērpu, nepieciešamas aušanas, šūšanas, adīšanas, knipelēsanas un vēl daudzas citas prasmes, tādēļ arī vienu tērpu darina vairāki cilvēki. “Ja kāds jums saka, ka vienatnē var izdarināt tautas tērpu, tad es nudien gribētu šo cilvēku redzēt!”, tā Aivita. “Protams, ja klients gatavs savā tautas tērpā ieguldīt lielāku summu, viņš to saņems ātrāk. Ja tādas iespējas nav, tad cilvēks sākumā pasūtīs brunčus, pēc laika kreklu, tad ņieburu, jostu, vainagu... Pavisam cits laiks būs nepieciešams arī tad, ja cilvēks nopirks veikalā audumu un lūgs tautas tērpu pašūt no tā.”

Aivita teic, mums, latviešiem, ir ārkārtīgi daudzas lieliskas lietas, ko parādīt pasaulei, un dažādās ar rokdarbiem saistītās izstādēs  “Latvietes pūrs” to arī dara. “Mēs esam bijuši gadatirgos Somijā, Londonā, Zviedrijā, Ķelnē. Šajās izstādēs redzam, kādi materiāli tiek lietoti pasaulē, redzam tendences. Ir jāizkāpj no savas komforta zonas, lai varētu redzēt un domāt plašāk, ieraudzīt, kas notiek pasaulē. Tādēļ aicinām cilvēkus apgūt arī citas prasmes un piedalīties visdažādākajās meistarklasēs. Piemēram, pagājušajā gadā izbraucām “linu ceļu”  no Bordo augšup uz Normandiju, redzējām, kā savulaik Francijā ticis audzēts un apstādāts lins, kas no tā darināts – tā bija fantastiska pieredze.  Piedalījāmies arī knipelēšanas meistarklasē Francijā. Tagad tiek plānots brauciens uz Kipru, kurā būs iespēja apgūt īpašu mežģīņu darināšanas tehniku un aplikāciju veidošanu no zīdtārpiņu kokoniem. Pasaule mums var dot daudz, bet arī mēs, latvieši, ar savu unikālo kultūras mantojumu un tautas lietišķās mākslas meistaru amata prasmēm varam tai dot ne mazāk.”