Dvēseles atklāsme Lēdmanes dievnamā

Vairāk attēlu galerijā

Rakstnieks un vēsturisko romānu autors Jānis Ūdris dalījies iespaidos par Atmodas laika drauga Daiņa Īvāna iniciēto un izveidoto literāri muzikālo uzvedumu Lēdmanes baznīcā – muzikālo stāstu "nesaprastais" par izcilā selekcionāra un patriota Paula Sukatnieka dzīves motīviem, bija sagatavojies dziļam mākslas baudījumam. 

"Noteikti neparastam - jo bija jau redzējis kādu citu Daiņa Īvāna un viņa meitas, talantīgās vijolnieces un mūzikas pedagoģes Karlīnas Īvānes sagatavotu uzvedumu Latvijas Tautas frontes muzejā. Daudzsološu gaisotni izstaroja arī Lēdmanes guļbaļķu baznīca, kuras sienas, tā vien šķiet,  glabā tās cēlēju roku siltumu", bilst rakstnieks.

Ieejot unikālajā dievnamā, varēja sajust neparasti gaišu auru, kas radīja priekšnojautu par dziļu saturisko piepildījumu. Taču tovakar dzirdētais un redzētais pārspēja vispārdrošākos paredzējumus.

Rakstot sausā recenzenta valodā, varētu teikt, ka Daiņa Īvāna veidotais uzvedums par slaveno selekcionāru Paulu Sukatnieku bija informatīvi piesātināts. Scenārija autors prasmīgi atlasījis bagātās dzīves spilgtākos faktus, ko iejūtīgi pastāstīja Baiba Īvāne. Atklāsme tā vakara klausītājam bija Paula Sukatnieka talantīgā dzeja, ko uzveduma gaitā lasīja Dainis Īvāns.

Taču uzveduma dominanti veidoja mazo vijolnieku, vokālistu un saksofonista Ēvalda Vališevska spēlētā mūzika, kas scenārijā bija prasmīgi ieausta pamīšus ar stāstījumu par izcilo personību un Sukatnieka dzejoļiem.

Pārsteidza plašais un ļoti dažādais izraudzīto komponistu klāsts, no Raimonda Paula, Imanta Kalniņa, Zigmāra Liepiņa un latviešu tautasdziesmām līdz Edvardam Gregam, Johanam Štrausam, Nikolo Paganīni... Aizkustinoši bija klausīties un vērot, ar kādu pietāti mazie mūziķi - Salu, Īvānu un Dovmaņu dzimtu bērni, pāris muzikālām mammām piepalīdzot, kā arī studijas "Vijolīte" audzēknes izpilda gan vienkāršās latviešu tautasdziesmu melodijas, gan visnotaļ sarežģītus klasiķu skaņdarbus. Vien mūsdienu itāļu kompozīcijas virtuoza Danieles Liverani sarežģītākās kompozīcijas – kaprīzi nr. 6 un kaprīzi nr. 2 par "Zaļo rozi" un "Melno rozi" virtuozi nospēlēja pati skolotāja Karlīna Īvāne, uzskatāmi nodemonstrējot saviem audzēkņiem vijoļspēles augstumus, uz ko tiekties.

Varētu atzīmēt mazo mūziķu šobrīd vēl atšķirīgo spēli – daži vingrinājušies ilgāk, citiem vēl jāpiestrādā vairāk. Taču visus viņus vieno neapšaubāmas dotības un nopietna attieksme pret mūziku. Attieksme, kuras pamatā ir mīlestība uz mūziku un – kā bija redzams uzveduma gaitā – arī uz viņu iejūtīgo skolotāju.

Domājot, kā lakoniski raksturot šī uzveduma, būtību, apstājos pie vārda "dvēseliskums". Dvēseliskums, ko radīja trīs paaudžu latviešu kopīgais sniegums. Paaudžu vienotība, kas tik svarīga pašreizējā apjukuma laikā, kad daudziem mūsu tautiešiem, pašiem savā zemē, patēriņš aizstāj vērtības. Kad daudzi latvieši joprojām pamet mūsu skaisto zemi, aizbraucot ne vien peļņā, kā skan viņu attaisnojumos. Aizbrauc arī pārtikuši cilvēki, veselām ģimenēm... Vecākiem pat nepadomājot, ka atņem saviem bērniem dzimteni!

Jo vērīgāks šis dzimtas saliedējošais uzvedums ir laikā, kad bērniem skolās tik virspusīgi tiek mācīta Latvijas vēsture, bet internets intensīvi, bez atlases, piešļāc bērnu apziņu ar dažādu surogātinformāciju.

Pateicības vārdi par Lielvārdes laikraksta starpniecību lieliskā uzveduma veidotājiem un izpildītājiem, novēlot nerimstošu radošumu jaunu uzvedumu veidošanā. Atkal un atkal ceļot godā latviešu mentalitātes labākās īpašības, kas centrētas stiprās dzimtās un paaudžu pēctecības svētībā.