Lēciens, kas maina dzīvi 

Vairāk attēlu galerijā

Iestājoties siltākam laikam, daudzi brīvo laiku izvēlas pavadīt pie ūdens. Pārgalvīgam lēcienam ūdenī var būt dažādas sekas.

Vieglākā gadījumā tiek gūti sasitumi vai smadzeņu satricinājums, bet smagākos gadījumos lēcienā cietušais iet bojā vai gūst nopietnu mugurkaula lūzumu, kas atstāj ilgstošas sekas, tai skaitā invaliditāti. Svarīgi ir sniegt pareizu pirmo medicīnisko palīdzību, par kuru pirmās zināšanas jaunieši iegūst skolā, tomēr, kā izrādās, kritiskā brīdī ar to var izrādīties nepietiekami.

"Pagājušā gada 26. jūnijā ielecu uz galvas piepūšamajā baseinā. Muļķīgākais lēmums manā mūžā," notikumu, kas mainīja divdesmitgadīgā lielvārdieša Elvja Kurpnieka dzīvi, puisis atceras spilgti. Tā rezultātā viņam tika salauzti divi kakla skriemeļi un bojātas muguras smadzenes. Traumas nopietnību pastiprināja tas, ka Elvim netika sniegta pareiza pirmā medicīniskā palīdzība. Apkārt atradās jaunieši, kuri bija aptuveni viņa vecumā, bet brīdī, kad notika nelaimes gadījums, visi apjuka un krietnu laiku neko nedarīja.

Pirmais, kurš saprata, ka Elvis baseinā var noslīkt, bija par viņu divus gadus jaunāks puisis, kurš vēlas palikt anonīms. "Tajā brīdī tas mazumiņš, kas skolā tika mācīts par pirmo medicīnisko palīdzību, pilnībā bija pazudis no atmiņas. Kad aizvilku Elvi līdz baseina malai, citi sāka bļaut, lai kaut ko daru. Ko tieši būtu vispareizāk darīt, neviens nezināja. Izsaucām ātro palīdzību un pa to laiku es ar Elvi mierīgi sarunājos. Teicu, ka viss būs kārtībā." Jaunietis atzīst, ka skolā par maz stāstīts, ko darīt šādās situācijās. Turklāt tas, kas tiek izstāstīts tikai teorētiski, var nepalikt atmiņā.

Tagad Elvis apzinās, ka tobrīd viņu nedrīkstēja kustināt, jo tas varēja neglābjami ietekmēt iespēju, vai viņš vispār vēl kādreiz staigās. "Sākumā es biju ļoti dusmīgs, ka man netika pareizi palīdzēts, jo pats sapratu, ka tā nedrīkst darīt. Bet tagad domāju, ka nav jēgas kādam kaut ko pārmest, varu tikai cerēt, ka cilvēki, kuri uzzina par manu negadījumu, aizdomāsies, vai viņi paši spētu sniegt pirmo medicīnisko palīdzību," stāsta Elvis.

"Tas ir skaitītu minūšu jautājums. Ja mugurkauls traumēts, jādomā par sprandu. Nav ieteicams kustināt cilvēku," stāsta Latvijas Sarkanā krusta komitejas priekšsēdētāja Ruta Liepiņa, kura gan uzskata, ka jauniešiem skolās pietiekami tiek mācīts par to, kā sniegt pirmo medicīnisko palīdzību. Viņa Jumpravas pamatskolā vienreiz nedēļā apmāca skolēnus, bet pavasaros rīko sacensības, lai zināšanas iegūtu arī citu skolu jaunieši.

Līdzīga pieredze kā Elvim ir Raimondam Strausam, kurš pirms astoņiem gadiem 23 gadu vecumā pieļāva līdzīgu kļūdu, kuras rezultātā viņam tika traumēts mugurkauls, sarauti nervi un iestājās paralīze. "Samaņu es nezaudēju, kas bija labi tajā situācijā. Uzreiz sapratu, kas noticis, jo viss ķermenis bija kā notirpis. Teicu, lai sauc ātros un no ūdens ārā paši neceļ. Draugs mani turēja ūdenī kādas 20 līdz 30 minūtes, kamēr atbrauca ātrā palīdzība," atminas Raimonds. 

Daudz ko mainīja tas, ka tajā vecumā puišiem jau bija autovadītāja apliecības, kas nozīmē, ka bija iegūtas padziļinātākas zināšanas par to, ko darīt šādā situācijā. "Mediķi man deva tikai 50 procentu iespēju, ka vispār izdzīvošu, pēc tam teica, ka nestaigāšu, visu mūžu būšu guļošs un nespējīgs," stāsta Raimonds, kuram šobrīd ir kustību traucējumi gan kājās, gan rokās, bet daudzi pat to nepamana. Atveseļošanās turpinās joprojām, lai veselības stāvoklis nepasliktinātos, bet tā tagad ir Raimonda ikdiena.

Šobrīd Elvis atrodas spinālo pacientu nometnē Norvēģijā. Šī nometne palīdz cilvēkiem būt neatkarīgiem, patstāvīgiem. "Pieteicos pagājušā gada ziemā. Es domāju, ka tas nav priekš manis, jo man salīdzinoši nesen bija trauma. Man likās, ka tas būs pārāk smagi. Ir grūti, protams, bet es mācos ļoti ātri. Pirmajās divās nometnes dienās iemācījos balansēt ratus, ēst ar karoti bez ortozes, apgūstu medicīnu, kuru pats varu izmantot. Katru dienu mums šeit ir arī dažādas aktivitātes, piemēram, galda teniss, peldēšana, regbijs, loku šaušana. Noteikti braukšu uz šo nometni arī nākamgad. Te ir tik daudz pozitīvu cilvēku ratiņkrēslos. Viss iet uz priekšu. Es neko dzīvē nenožēloju, neskatos atpakaļ un nedomāju, kāpēc tas notika. Es dzīvoju tālāk, un man ir prieks, ka es esmu pozitīvs," stāsta Elvis.

Raimonds pierādīja, ka ir iespējams ar tādu problēmu tikt galā, bet Elvim šī cīņa tikko tikai sākusies. Viņam jāmācās dzīvot citādāk - pārvietojoties ratiņkrēslā. Lai palīdzētu Elvim un viņai ģimenei, līdz šim saziedoti 4057 eiro, no kuriem 1073 eiro jau izmaksāti, lai veiktu remonta darbus mājas pielāgošanai Elvja vajadzībām.

Foto no personīgā arhīva un Ritvara Raita

Ziedot joprojām ir iespēja uz norādīto kontu ar norādi palīdzība E.K.

Konts ziedojumiem:

Lielvārdes attīstības fonds

Raiņa iela 11A Lielvārde

Reģ.nr. 40008080019

Swedbank LV60HABA0551035781267

Aicinām nebūt pārgalvīgiem!