Sveicieni Zentai Reizniecei jubilejā! 

Šodien, 20.janvārī, savu 90.dzimšanas dienu svin ilggadējā Kaibalas pamatskolas mācību pārzine un latviešu valodas un literatūras skolotāja, Lielvārdes sabiedriskā un kultūras darbiniece, Lielvārdes Tautas teātra aktrise Zenta Reizniece.

Vai Tu atceries?
Dzidra Bļodone

Mīļā Zenta! Sirsnīgi sveicu Tevi raženajā jubilejā! Jau no jaunības dienām Tavs mūžs rit kopā ar daudziem dažādiem, tuviem cilvēkiem. Tu vienmēr biji bērnu, skolotāju un sabiedriski aktīvu darboņu vidū. Tur arī mēs satikāmies. Mūs satuvināja profesija, veicamie darbi un intereses. Tu iesakņojies Kaibalā, bet Tavs darbības lauks aptvēra arī Lielvārdi.
Atceries! 25 gadus mēs bijām Lielvārdes ciemata deputātes un atbildīgas par izglītības un kultūras dzīves norisēm. Ar izglītību padomju laikā viss bija kārtībā – neviens bērns nedrīkstēja palikt ārpus skolas. Jau augustā skolotāji izstaigāja iedalītos mikroiecirkņus, un 1.septembrī katram bija jābūt savā klasē. Īpaša darbošanās mums sanāca kultūras dzīvē, jo bija jāizstrādā un jāievieš jaunās sadzīves tradīcijas – Pilngadības un Bērnības svētki, laulāšanas ceremonijas, dažādie ģimenes godi, gan priecīgie, gan sāpīgie. Es vadīju godus un līdzi dzīvoju Tavai ģimenei, Tu savukārt manējai. Kultūras darbinieki posa un noformēja svētku norises vietas, mēs, latviešu valodas un literatūras skolotājas, palīdzējām veidot scenārijus un programmas. Lielvārde ar savām tradīcijām kļuva pamanāma republikas mērogā.

Atceries! Vasarā mēs ar grāmatu kaudzītēm klēpī sēdējām manā Daugavmalā, lasījām, saskaņojām, izvēlējāmies piemērotākās tautasdziesmas vai dažādu autoru dzejoļus, kurus izmantojām Mirušo piemiņas dienas lapiņās vai svecīšu vakarā. Daudz ko nedrīkstēja nosaukt tik tradicionālā vārdā kā Kapu svētki. Ar mums kopā vienmēr bija Dacīte, kas, būdama izpildkomitejas darbiniece, zināja visus aizliegumus "no augšas". Pēkšņi rīkojums – lapiņās nerakstīt mirušo vārdus, jo ārzemēs uzzināšot, cik mums daudz aizgājēju! Tagad mēs pasmaidām, togad paklausījām, kaut arī izdarījām drusciņ vairāk kā drīkstēja.

Atceries! Mēs bijām dublantes titullomā Elzas Cīrules iestudētajā Hellas Vuolijoki lugā "Justīne". Man likās, ka Tu esi piemērotāka – ziemeļnieciskāka, bet režisore mūs gatavoja abas. Kad es sāku režisēt, Tu kļuvi nopietnu un cēlu varoņu atveidotāja Gunāra Priedes lugās "Otīlija un viņas bērnubērni" un "Jāņi slimnīcā". Mums patika tā mērķtiecīgā, filozofiskā gaisotne, ko Tu ienesi kolektīvā. Tu biji Lielvārdes teātra referente atbildīgajos vakaros, jo Tu visu izdarīji augstā līmenī – pamatojot, pierādot un pārliecinot.

Atceries! Tava meitiņa Lielvārdes vidusskolā nokļuva manā audzināmā klasē. Cik brīnišķīgi, kad klasē ienāk gaismas bērni, ap kuriem pārējiem pulcēties! Ap Tavu Laumu veidojās pozitīvais kodols, kas kļuva par vienīgo, visus aptverošo. Mēs ne tikai apzinīgi mācījāmies, bet arī aizrautīgi sportojām, spēlējām teātri, strādājot kolhozā, nopelnījām ekskursiju mēneša garumā (vaļējā kravas mašīnā!) uz Gruziju, peldējāmies Melnajā jūrā, 1964.gada 1.septembrī atklājām jauno Lielvārdes vidusskolu un pirmie to absolvējām. Redzu, ka Tu gribi iebilst un aizrādīt, ka lielos un lepojos. Jā, lepojos ar saviem audzēkņiem, tāpat kā Tu ar savējiem. Mēs skolā vienmēr jūtam to spēku, ko bērns ienes no savas ģimenes.
Zentiņ, paldies par meitu, mazbērniem un mazmazbērniem, kuriem Tu, vienmēr klāt būdama, esi iedevusi savu rosīgumu, sirds siltumu un īsto vērtību mēru! Paldies par kopīgo mūžu pusgadsimta garumā, draudzīgo atbalstu un ieguldījumu Lielvārdes kultūrvides veidošanā!

Lai Tev un Tavai kuplajai saimei veselība, spēks un prieks par labajām domām un labiem, veiksmīgiem darbiem!