Birzgaliete Daina Melnūdre: "Esmu nelabojama optimiste"

Palielināt attēlu

19.decembra Ķeguma novada domes sēdē deputāti atbalstīja priekšlikumu par naudas balvas 100 latu apmērā piešķiršanu birzgalietei Dainai Melnūdrei, kura jau vairākus gadus nesavtīgi palīdz jaunietim ar īpašām vajadzībām.

Tieši šajā dienā "OVV" viesojās Birzgalē, kur apmeklēja gan Melnūdres kundzi, gan viņas aizbilstamo Rolandu Ribku.

D.Melnūdre sarunai ar "OVV" labprāt piekrita, tomēr arī atklāja, ka nav sajūsmā par šādā veidā iegūto publicitāti. Palīdzēt Rolandam, puisim, kurš nerunā un pārvietojas ratiņkrēslā, viņa uzņēmusies jau pirms astoņiem gadiem, bet nekādā gadījumā ne jau tāpēc, lai tiktu cildināta un slavēta vai saņemtu kādu balvu. Tagad, kad Ķeguma novada pašvaldība viņas veikumu novērtējusi, D.Melnūdre vismazāk gribētu, lai šis fakts tiktu apspriests interneta komentāros, jo ir daži tādi novadnieki, kuriem tieši šajā it kā anonīmajā vidē patīk izgāzt savu negatīvismu.

D.Melnūdre Birzgalē ir ienācēja, jo dzimusi Rīgā, augusi Valmieras un Valkas pusē, strādājusi dažādos amatos un dažādās Latvijas vietās. Uz Birzgali liktenis viņu atveda 2000.gadā, kad viņa tika pieņemta vietējā pamatskolā par angļu valodas skolotāju. Kopš 2007.gada birzgalieši viņu zina kā Birzgales muzeja "Rūķi" vadītāju.

Viens no iemesliem, kas D.Melnūdri saveda kopā ar Rolandu, ir viena no viņas specialitātēm – speciālās izglītības pedagogs. Sava loma bijusi tam apstāklim, ka arī D.Melnūdres vecmāmiņa savā laikā strādājusi ar cilvēkiem, kuriem ir īpašās vajadzības. Tieši vecmāmiņa iemācījusi arī savai mazmeitai šos cilvēkus uztvert kā mūsu sabiedrības daļu, tāpat kā visus pārējos.

Arī Rolanda mamma Iveta Balodīte strādā Birzgales muzejā – par apkopēju un kurinātāju. Savas skolas gaitas Rolands uzsāka Birzgales pamatskolā, taču izrādījās, ka šī mācību iestāde viņam nav piemērota. Sākotnēji D.Melnūdre pāris reizes nedēļā nāca pie Rolanda uz mājām, lai nodarbotos ar viņu. Kad puisis uzsāka mācības Jumpravas speciālajā internātpamatskolā, viņa uzņēmās Rolanda pavadīšanu uz skolu turp un atpakaļ. Ar transportu skolnieku nodrošināja pašvaldība.

Jau pirms diviem gadiem birzgalietim Jumpravā bija 9.klases izlaidums. Tomēr, izrunājot visus apstākļus ar skolas direktori Benitu Lisovsku, tika nospriests, ka Rolandam ļoti vērtīgi būtu turpināt katru nedēļu apmeklēt internātpamatskolu, galvenokārt, lai būtu sabiedrībā. Kā novērojusi D.Melnūdre, došanās uz skolu Rolandam ir ļoti gaidīts notikums. Tur viņš ir starp bērniem, kuri arī nav dzīves lutināti. Varbūt tieši tāpēc audzēkņi viens pret otru izturas ļoti labi, citreiz kāds puisītis vienkārši pienāk pie birzgalieša un paglauda viņa roku. Vislielākais ieguvums no tādas skološanās ir tas, ka Rolands acīmredzami kļūst labestīgāks.

Viņš arī ar lielu aizrautību piedalās nodarbībās. Piemēram, Rolandam ļoti patīk mūzika un sporta nodarbības – tajās ir vingrinājumi, kurus viņš veic pat labāk par krietni veselākiem bērniem. D.Melnūdre ļoti augstu novērtē Jumpravas speciālās internātpamatskolas pedagogu darbu, sevišķi ārstnieciskās vingrošanas skolotāju Ritu Pučekaiti, mūzikas skolotāju Sandru Spruču un mūzikas terapeiti Ivetu Umuli.

Mācību programma, ko Jumpravā apgūst Rolands, ir "Darba iemaņu veidošana". Viņam ir salīdzinoši labas sekmes – puisis tagad jau pats spēj paēst, pats prot apģērbties, pats – pārvietoties pa kāpnēm un pat iekāpt mašīnā. Plānots, ka vēl arī nākamajā mācību gadā birzgalietis turpinās apmeklēt skolu Jumpravā. Droši vien, ka kopā ar D.Melnūdri, protams, ja, kā viņa pati izteicās, Dievs dos veselību. Birzgaliete pie reizes uzteica arī pašvaldības automašīnas vadītāju Aigaru Rozenbergu, kurš arī esot ļoti atsaucīgs un iejūtīgs – ceļā uz skolu palīdzot visur, kur vien vajag, sevišķi pie ratiņkrēsla izjaukšanas un salikšanas.

21.decembrī birzgalietim Rolandam Ribkam bija sevišķi priecīga diena – priekšpusdienā viņš devās uz Ziemassvētku eglīti Jumpravā, bet pēcpusdienā – uz Rīgu – pēc jauna ratiņkrēsla, jo vecais puisim, kuram nākamgad paliks 18 gadu, kļuvis par mazu.

Lai arī D.Melnūdre Birzgalē dzīvo tikai salīdzinoši nelielu daļu no sava garā un bagātā mūža, viņa, kā izskatās, kļuvusi par birzgalieti "no matu galiņiem līdz pat papēžiem". Viņa uzskata, ka nedzīvojam taču nemaz tik slikti. "Laikam tomēr esmu nelabojama optimiste," tā sevi raksturo D.Melnūdre, birzgaliete.