K.Kalniņa: Audzēt ar mīlestību

Palielināt attēlu

"Cilvēks, kurš prot sakārtot ziedus interesantās, baudāmās kompozīcijās. Ziedu sakārtošanas meistars," tā savu profesiju "OVV" žurnālistam Jānim Arvīdam Plaudim raksturo birzgaliete Kristīne Kalniņa. "Ziedu kārtošana dod baudu, tāpat kā ēdienu gatavošana. Tā ir daļa no ģimenes omulības, siltuma," viņa piebilst.

Lai ziedus sakārtotu, tie kādam jāizaudzē. Kristīne ziedus audzē pati – savās lauku mājās Birzgales pagasta "Kļaviņās".
Kristīnes dārzā uzzied 170 ziemciešu sugas, ko siltajā sezonā papildina 60 tikai vasarā audzējamās. Man pašam 740 kvadrātmetros vasarā taksonu skaits pārsniedz 200, un es jau lielos: "Vairāk kā Singapūras nacionālajā parkā!" Birzgales pagasta ziedu audzētāja mani pārspēj. "Jums ir īsts botāniskais dārzs," es saku ar sajūsmu. "Nāksies prasīt padomu."

Pirmā problēma dārzkopim amatierim – sēklas. Cik drošas ir importa sēklas? Cik drošas vietējās?
Uzticos Bulduru dārzkopības tehnikuma pasniedzējai Onkelei, kas piedāvā profesionāļu audzētas sēklas.

Tirgū tantiņa man sacīja, ka ārzemnieki uz Latviju atsūtot tās sēklas, kas paliek pāri, kam beidzas garantijas termiņš.
Viņas stipri pārspīlē. Labu sējamo materiālu var atrast jebkur.

Bet kā to noskaidrot? Gandrīz par diviem latiem nopirku eksotiskā auga sēklu paciņu. Pēc izskata augs atgādina deviņvīruspēku, tikai ziedi sarkani. Lai arī kā pūlējos, neuzdīga. Otru paciņu pārdevēja iedeva par brīvu. Viņai nepatīkot, ja nedīgst. Tas pats iznākums. Nulle.
Tie, kas ražo un tirgo sēklas, pie labākās gribas spēj pārbaudīt piecus procentus, ne vairāk. Pilnīga garantija nav iespējama, tomēr lielās firmas atbild par sēklu kvalitāti.

Kā man gāja ar jaunavīgo puķi pasifloru! Sēju un sēju, kamēr izlasīju instrukcijā, ka diedzēšanai jānotiek gaismā... Atkal gala iznākums – nulle.
Tā jau ir. Riskantāks par sēklām ir pats diedzētājs. Parasta lieta. Neizstudē instrukciju. Neizlasa par audzēšanu dārzkopības grāmatā. Nejautā pārdevējai. Neievēro mitruma režīmu, un smalkās sēkliņas sapūst vai iekalst. Neievēro temperatūras režīmu. Aizmirst par stratifikāciju – ziemciešu sēklas 7-14 dienas jāpatur ledusskapī.

Kurzemē (Grobiņā) viens vīrs audzē banānus un vīģes. Derētu pamēģināt.
Esmu redzējusi tos banānus. Viengadīgi, lien pa zemi. Var jau pamēģināt, bet Kurzemē tomēr siltāks.

Eksotiskie augi reizēm lieli "jokupēteri". Mūsu pašu ķirbji šogad neienācās nedz man, nedz kaimiņiem. Vienīgais cīnītājs, kas pamazām nogatavojas zem plēves – dienvidu "oga" arbūzs. Tomāti sāk pūt ar tādu steigu, it kā tas būtu viņu pirmais pienākums.
Neesmu tomātu speciāliste, tomēr man liekas, ka esat par maz vēdinājis siltumnīcu, lai nesakrātos mitrums. Latvijā bieži ir mitras, aukstas naktis.

Vai audzējat tikai puķes?
Man ir trīs meitas. Visas kopā iestādījām mūsu sētā ozolus. Tie aug lēni, par tiem priecāsies tikai aiznākamā paaudze. Mūsu sētā "Kļaviņās" aug dižs ozols un kļavas.

Katru reizi, pārrodoties mājās, es domās pateicos cilvēkam, kurš stādījis šo ozolu nākamajām paaudzēm.

Latvijā 40 procenti mežu ir priežu sili. Mums pietrūkst simt tūkstoš ozolu. Kas tur sevišķs – katrs skolēns iestāda vienu zīli piemērotā vietā, un lieta darīta. Pie mums būšot Eiropas geju festivāls. Kad pie mums būs Eiropas Mežu dienas? Ar vēstnieku piedalīšanos. Kad pie mums būs Eiropas Daudzbērnu ģimeņu festivāls? Augstie kungi redz demokrātiju tikai tautas samazināšanā.
Mēs šo normu – katram skolēnam iestādīt zīli – esam pārsniegušas. Ir jauki iedēstīt kaut ko neparastu. Savā sētā iestādījām Gingko biloba. Arī tas lēni aug. Arī par to priecāsies citas paaudzes.

Zinu, viens tāds aug Rīgā, kanālmalā, pie Latvijas Universitātes. Enciklopēdijā rakstīts: divdaivu ginks, cēlies no sēklpapardēm. Atliekas atrastas jau perma nogulumos! Senāks par dinozauriem!

Bet vai viņš neuzmācas ozoliem, tas ārzemju briesmonis? Daži pārbiedēti cilvēki apgalvo, ka viena introducēta svešzemju suga izdzīvojot no Latvijas vienu vietējo. Man zināms viens vienīgs agresors - Sosnovskas latvānis.
Es neesmu ne redzējusi, ne dzirdējusi, ka aklimatizētie izdzīvotu vietējos. Mums ir daudz sugu, kas nākušas no ārzemēm.

Stingri vērtējot, gandrīz visas – pa pēdām kūstošajam ledājam. Biju Tībingenes universitātes botāniskajā dārzā Dienvidvācijā, 1000 km DR no mums. Izrādās, ka vācu zemnieku sētā ir tādi paši augi kā mūsējās. Sirsnīgā "lauztā sirds" vien ir ko vērts. Tik pazīstama!
Arī mūsu pašu Līgo svētku kalmes ir ienācējas.

Vai atzīstat augu valsts aizsarglīdzekļus pret kaitēkļiem?
Jebkādi aizsardzības līdzekļi ir efektīvi īstajā laikā – pavasarī. Vēlāk, kad kaitēkļi jau savairojušies, ir par vēlu. Nedrīkst tos ielaist siltumnīcā. Es, piemēram, līmēju dzeltenās līmlapiņas pret baltblusiņu jau pie siltumnīcas ieejas.

Lai augiem būtu spēcīga imunitāte, veģetācijas perioda beigās tiem jādod mēslojums ar augstu kālija saturu. Tad pavasarī tie neslimos. Apvienojot ar citu augu uzlējumiem, tos izdosies nosargāt pret kaitēkļiem. Ja nelaime ielaista, tad gan jālieto ķīmija. Es salīdzinu ziedus ar cilvēkiem. Arī ziedi ir dzīvi. Man siltumnīcā aug mimoza, tā reaģē uz cilvēka pieskārienu kā apzinīga būtne.

Dziedniece man stāstīja – viņa dzirdot, kā puķes mokās, kliedz, ja nav aplietas.
Es nedzirdu, bet jūtu. Ieeju siltumnīcā un eju taisni uz turieni, kur ir iekaltusi puķe. Nu skaidrs, tiešām nav aplieta.

Ko iesakāt audzēt siltumnīcās?
Garšaugus. Tie reizē ir ārstniecības augi, divkāršs labums. Baziliku, rozmarīnu, cukura augu stēviju, vēl citus. Stēvija pa ziemu jānes istabā.

Pati arī kādas sugas aklimatizējat?
Visas jaunākās ziemciešu šķirnes. Par jaunumiem uzzinu no ārzemēm. Meklēju internetā – Holandē, Polijā, Vācijā. Braucu uz izstādēm. Man nav aizspriedumu. Arī dienlilijas ir importa, bet tauta tās audzē ar mīlestību.