Rembates metāllūžņu biznesa aizkulises

Pagājušajā nedēļā laikrakstā „Latvijas Avīze” bija publicēts Arta Drēziņa raksts „Mīla un naids metāllūžņu placī”, kurā caur kādas ģimenes konflikta prizmu atspoguļotas metāllūžņu biznesa ēnas puses. Tā kā aprakstītie notikumi risinās tepat pie mums (Ķeguma novada Rembatē), ar autora un „Latvijas Avīzes” redakcijas laipnu atļauju atstāstām tos arī „OVV” lasītājiem.

Uz kara takas nostājušies Ķeguma novada Rembates pagasta metāllūžņu uzpirkšanas uzņēmumi „Rembates Metāls” un „Solid Metal”. Asumu konkurencei piešķir fakts, ka katru firmu pārstāv bijušie dzīvesbiedri (oficiāli vēl gan nav šķīrušies, tiesas spriedums tiks paziņots 17.aprīlī) Pēteris Grandāns (43) un Maija Grandāne (34), vēsta „Latvijas Avīze”. Abu uzņēmumu metāllūžņu uzpirkšanas laukumi atrodas viens otram līdzās pašā Rembates pagasta centrā. Maija Pēterim pārmet, ka viņš metālu pārdevējiem maksājot skaidrā naudā, kas aizliegts, un strādājot bez metāla uzpirkšanas licences (par licenci valstij ik gadu jāmaksā 300 latu), izliekoties, ka metāllūžņus uzpērk kā rezerves daļas. Tas ļaujot Pēterim noteikt par vismaz 20% lielāku cenu. Vēl viņš firmai – juridiskai izkārtnei, kas reāli nedarbojoties, „Ķeguma Metāls”, veikli esot norakstījis 17 000 latu nodokļu parādu. Maija apgalvo, ka viņas „Solid Metal” strādājot godīgi: ja arī esot pārkāpumi, tad formāli – grāmatvedībā.

Maija un Pēteris apprecējušies 2004.gadā un uzsākuši kopīgu biznesu, nodibinot uzņēmumu „Rembates Metāls” uz Maijas tēva iestrādņu un pieredzes bāzes. „Sākumā es Pēterim pilnībā uzticējos. Es atbildēju par darbiem uz vietas, bet Pēteris – par stratēģiju, realizāciju, finansēm, norēķiniem. Pēteris lepojās, ka pirmais Latvijā esot izdomājis shēmu, kā izdevīgāk iepirkt metāllūžņus, noformējot tos par nolietotu tehniku, agregātu mezgliem, rezerves daļām un sadzīves tehniku. Tas ļāva nepirkt metāllūžņu uzpirkšanas licenci, izvairīties no nodokļiem un maksāt skaidrā naudā. Devām darbu divdesmit cilvēkiem. Godīgi teikšu, ka tāda domu lidojuma kā viņam man nav. Tas mums treknajos gados ļāva tikt pie turības, bet diemžēl arī nogremdēja, kad sākās ekonomiskā krīze un vajadzēja optimizēt uzņēmuma darbību,” skaidro M.Grandāne.

Savukārt Pēteris atzīst, ka „Rembates Metāls” esot uz maksātnespējas robežas, un, ja kāds bagāts radinieks nepalīdzēšot, viņš bankrotēšot. Metāllūžņu iepirkšanas cenas esot fantastiski augstas, diemžēl konkurence liela un – galvenais – metāllūžņu paliekot arvien mazāk. Piedevām pagājušogad viņam dažādas iestādes sastādījušas ap 20 pārkāpumu protokolus, daudz iztērējis soda naudās. Īpaši esot iegāzis kāds Ieņēmumu dienesta soda naudas aprēķins 10 000 latu apmērā par formālu grāmatvedības kļūdu, ko varējusi zināt tikai kādreizējā darbiniece un viņa sieva Maija. Par to, vai arī pārējās pārbaudes uzsūtījusi Maija, viņš negribot domāt: lai arī kā tas būtu, viņš bijušajai dzīvesbiedrei piedodot, jo sieviete tomēr esot viņa bērnu māte.

„Savulaik «Rembates Metāls” plauka un zēla,» atceras Pēteris. „Bija pat gads, kad apgrozījām miljonu (oficiālie uzņēmuma dati to neapliecina, kaut gan skaitļi tāpat lieli – pēc „firmas.lv” datiem, „Rembates Metāla” apgrozījums 2007.gadā bija 0,41 miljons, bet 2008.gadā – 0,4 miljoni latu. – A.D.). Godīgi sakot, treknajos gados sakāpa galvā: pirkām dārgus automobiļus, ražošanas telpas, devāmies dārgos ceļojumos uz Seišelu salām, Franču Polinēziju, bet arī valstij nodokļos no 2006. līdz 2011.gadam esam samaksājuši 265 000 latu. Kad uznāca krīze, cīnījāmies, cik varējām, bet radās likviditātes problēmas,” stāsta Pēteris.

Metāllūžņu biznesā ir pietiekami komplicētas likumdošanas prasības. Pirmkārt – jebkuriem darījumiem jābūt patiesiem. Nedrīkst jebkuru lūzni iepirkt kā rezerves daļu. Aizliegts norēķināties par metāllūžņiem skaidrā naudā. Jāveic naudas pārskaitījums, par to informējot Valsts ieņēmumu dienestu, uzpircējam jāiemaksā valsts budžetā 10% no darījuma summas, ja pārdevējs ir privātpersona, bet, ja juridiska persona – tad 21% (pievienotās vērtības nodoklis). Ja darījums notiek skaidrā naudā, kas pats par sevi jau ir nelikumīgi, tad tikai teorētiski var pieņemt, ka nodokļi tiek nomaksāti, ja kādai no pusēm tas var būt kaut kādā veidā vajadzīgs. Prakse gan rāda, ka skaidras naudas darījumos tiek izmantota tā saucamā melnā kase un nekādi nodokļi netiek maksāti.

Visu publikāciju „Mīla un naids metāllūžņu placī” iespējams izlasīt laikraksta „Latvijas Avīze” 5.aprīļa numurā vai arī mājaslapā www.la.lv.