Rembatē piemin politiski represētos

24.martā, tieši dienas vidū, 1949.gada 25.marta deportāciju un komunistiskā terora upurus pieminēja rembatieši, ķegumieši un tomieši. Svinīgais pasākums "Mēs visu atceramies, bet jāiet un jādzīvo tālāk", kā ikkatru gadu, notika pie represēto piemiņai uzstādītā akmens otrpus Rembates skolai.

Ar katru gadu politiski represēto cilvēku paliek arvien mazāk – to atzina arī paši pasākuma dalībnieki. Citi sava ievērojamā gadu skaita un arī veselības stāvokļa dēļ vairs neiziet no mājām, daudzi jau atdusas kapu kalniņā. Arī pie Rembates skolas to sievu un vīru, kuri paši lopu vagonos pirms vairāk kā 60 gadiem tika deportēti uz Sibīriju, nebija daudz, vairums bija viņu bērnu, mazbērnu un citu tuvinieku. Toties pats piemiņas pasākums bija brīvs no tukšas liekvārdības un nevajadzīgas izrādīšanās.

Īsu uzrunu teica Latvijas Politiski represēto apvienības pārstāvis ķegumietis Edmunds Būmanis. Viņš atzina, ka kaimiņvalsts lielvarai kaut pēc tik ilga laika tomēr izdevies tas, ko tā bija iecerējusi. Savā laikā ekonomiski plaukstošā Latvija kļuvusi par vienu no nabadzīgākajām visā Eiropā, bet tās pilsoņi spēka gados nu jau paši brīvprātīgi dodas trimdā, tikai vairs ne politiskajā uz Austrumiem, bet gan ekonomiskajā – uz Rietumiem. Katrai Latvijas tautas paaudzei pašai jāizcīna sava brīvība un neatkarība, tikai, kā izskatās, ar katru reizi tas kļūst sarežģītāk un grūtāk.

Klātesošie kopīgi nodziedāja Latvijas Valsts himnu, bet pēc tam piemiņas akmens pakājē nolika savus ziedu pušķus. Pēc tam visi tika aicināti doties uz Rembates skolas aktu zāli, kur nelielu koncertu sniedza bērnu pašdarbības kolektīvi – dejotāji un dziedātāji. Pasākuma dalībnieki jaukā atmosfērā gremdējās atmiņās par deportāciju un citiem senākiem un nesenākiem notikumiem Latvijas vēsturē. Sarunās iesaistījās arī Ķeguma novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Roberts Ozols.

Viena no cienījamākajām pasākuma dalībniecēm bija 83 gadus vecā rembatiete Herta Virsis. Arī viņa ir politiski represētā, tikai Hertas kundzes "Golgātas ceļš" sācies vēl pirms 1949.gada – uzreiz pēc kara. Sirmā sieviete, kura uzaugusi Salacgrīvā, pastāstīja, ka viņas vecākie brāļi bija iesaistījušies pretošanās kustībā. Par to ciest dabūjusi arī viņa – sešpadsmitgadīgo meiteni arestējuši, divus gadus noturējuši cietumā, bet pēc tiesas izsūtījuši trimdā uz Sibīriju – uz 10 gadiem. Sibīrijā Herta Virsis iepazinusies ar savu vīru – arī izsūtītu latvieti. Latvijā atgriezušies jau trijatā – bija piedzimis dēls. Pēc atgriešanās visu mūžu dzīvojusi Rembatē, strādājusi Lielvārdes maizes ceptuvē. Lai arī gadu nasta ir krietna, H.Virsis joprojām rušinās savā piemājas dārziņā un noteikti apmeklē politiski represēto pasākumus – gan salidojumus, kas notiek Ikšķilē, gan tādus piemiņas brīžus kā sestdien Rembatē.