Vēstures stunda Ikšķiles vidusskolā Patriotu nedēļā 

Vairāk attēlu galerijā

14.novembrī Ikšķiles vidusskolas 4.klašu skolēni pulcējās zālē, lai tiktos ar vēstures liecinieku un paklausītos viņa stāstījumu par izsūtījuma laiku Sibīrijā Tomskas apgabalā.

Arvīds Priednieks - gara auguma, brašs, stalts vīrs ar inteliģenta skatienu,  bijušais lidotājs. Pēc darba aviācijā pārcēlies uz dzīvi Ikšķilē, sācis strādāt kolhozā "Juglas zieds" par santehniķi, uzbūvējis māju, iesakņojies Ikšķiles dzīvē, izaudzinājis bērnus un mazbērnus (mazbērni mācījušies Ikšķiles skolā), bet visu dzīvi krājis atmiņas un vēstules par tālumā no dzimtenes pavadīto smago bērnības un skolas gadu laiku.

Materiāla par pārdzīvoto saradies tik daudz, ka tas apkopots vairāk kā 100 lappušu garā stāstījumā, papildināts ar fragmentiem no vēstulēm un fotogrāfijām. Gribas cerēt, ka nākotnē uz mūsu Latvijas simtgadi Priednieka kunga uzrakstītais varētu būt izlasāms iespiests grāmatā.

Šonedēļ Latvijā Patriotu nedēļa, un Ikšķiles vidusskolas muzeja pasākumu ietvaros nolēmām iepazīstināt daļu mūsu skolēnu ar novadnieka piedzīvoto tālajā, saltajā zemē.

Mazajam Arvīdam ir bijuši 7 gadi, kad 25. marta rītā 1949. gadā viņi ar 2 brāļiem un mammu ir izvesti no mājām. Savu pārdzīvoto Arvīda kungs stāsta it kā bērna valodā, bez naida un sāpēm, kā piedzīvojumu. Jo tā ir jauna, neredzēta pasaule, kura saredzama vairāku nedēļu braucienā ar vilcienu pa šauro vagona lodziņu pie griestiem, tad pirmo reizi mūžā brauciens ar kuģi pa lielu upi, visbeidzot zirga vai vērša pajūgā līdz nometinājuma vietai Novosergejevkas sādžā.

Mazā zēna acīm viss šķiet interesants: gan neierastie, nabadzīgie dzīves apstākļi, gan valoda, gan citādas spēles ar vietējiem bērniem, gan dziļās ziemas, gan smagās darba vasaras, gan garais kājāmceļš uz skolu un mācības tajā.

Puika ir bijis centīgs un iepriecinājis māti ar labām atzīmēm; atgriezies Latvijā 1957. gadā pēc 7. klases beigšanas ar liecību, kurā visos mācību priekšmetos ir tikai viena atzīme – otlično (teicami). Protams, izsūtītā zīmogs licis būt īpaši apzinīgam, centīgam, cik spējot, palīdzēt mātei, kura ir vienīgā apgādniece 3 puikām tālajā zemē. Paši saviem spēkiem meistarojuši zemnīcu dzīvošanai, paši lāpījuši nonēsātos vaļeņkus, paši jau agri centušies būt dzīvē ar pieauguša cilvēka apziņu.

Kaut arī pārdzīvotais Sibīrijā ir smags posms, tomēr pēc laika 1982.gadā Arvīds ar dzīvesbiedri aizbrauc apciemot vietas, kur pavadīti 8 bērnības gadi, tiekas ar dažiem saviem skolotājiem, paziņām. Top fotogrāfijas, kurām bērnībā nebija iespēju.

Kaut arī izsūtījums, bet bērnam tas ir bijis laiks, kad apgūt pasauli, mācīties darba iemaņas, mācīties attiecības ar cilvēkiem, mācīties veidot pasaules uzskatu un pārliecību. Žēl tikai, ka nav bijis laimīgas bērnības savā zemē, savā sētā, savā latviskajā vidē. Šāds mūsu novadnieka stāsts atstāja ietekmi arī uz skolēniem, kuri klausījās ar interesi. Jā, arī tāda ir mūsu tautas vēsture. Nolēmām, ka vēlreiz ar Priednieka kungu skolā tiksimies, kad visi noskatīsimies filmu "Melānijas hronika". Tad būs saruna ar vecāko klašu skolēniem.

Paldies par stāstījumu Arvīdam Priedniekam! Labu veselību, stipru garu! Sveiciens valsts svētkos viņam un visiem citiem ikšķiliešiem, kuri piedzīvojuši līdzīgu likteni! Kad tikšanās sākumā lūdzām zālē sanākušajiem bērniem atsaukties, kuriem ģimenē vai dzimtā kāds ir bijis izsūtīts, pacēlās roku mežs. Spēku un veselību visiem!