Ikšķiles skolēni patriotiskajā nedēļā velta savus darbus brīvības cīņām 

Ikšķiles vidusskolas metodiskās apvienības, pulciņi un mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi patriotisko nedēļu sagaida ar saviem darbiem, domām un attieksmi.

10.klases humanitārā virziena programmas skolēniem (skolotāja Zane Bēķe) ir tapuši  autordarbi, veltīti Nāves salas cīņu simtgadei, kurā dzīvību zaudēja apmēram 2000 latviešu un Sibīrijas Kameņecas pulka karavīri. 

1916. gada vasarā notika latviešu un Sibīrijas strēlnieku cīņas pret vāciešiem Daugavas kreisajā krastā, Ikšķiles priekštilta nocietinājumā (Nāves salā). Vācieši gribēja iegūt Rīgu. Viņi izmantoja pret strēlniekiem indīgas gāzes (gāzu uzbrukums). Rīga tika nosargāta.

Ikšķiles vecajos kapos ir apglabāti 100 latviešu strēlnieku, kas krituši Nāves salā.  Daļa  latviešu strēlnieku atdusas Brāļu kapos Rīgā, bet Kameņecas pulka karavīri apglabāti Ikšķiles novada Kaparāmuru  kapos.   
                                                         

Aleksandra Zujeva, 10.klase

Vēl joprojām miglā tītā zāle mums stāsta par karavīru atstātajām pēdām tēvzemes posta apturēšanā. Vīri juta briesmu un asins izliešanas tuvošanos. Bailes aprija citas sajūtas, bet viņi zināja, ka ir jādara, tēvzeme alkst pēc glābšanas.

Lodes šķinda uz visām pusēm, vējā tās traucās nemanot. Karavīri cēlās un krita, bija arī tādi, kas tikai krita… Visi cīnījās godam. Kliedzieni bija dzirdami tālu, vēl tagad negaisa laikā koki ir saglabājuši šos kliedzienus 100 gadu garumā. Ar lodēm nepietika. Indīgas gāzes kā ļaunas čūskas līda pa zemi un gaisu. Tverot gaisu, karavīri ieelpoja indi.

Lielā neziņa un intuīcija mājiniekiem radīja sāpes un asaras. Zaudējums vai uzvara bija tikai laika jautājums. Katrs klauvējiens pie durvīm lika sirdij sisties straujāk. Iespējams, aiz durvīm stāvēja kādam dēls, mīļotais vai brālis.

Dzīvs vai kritis – ir, bija un būs mūsu varonis!

Beatrise Auzāne

Viņi bija parasti vīri – tēvi un brāļi…

Parasti. Pavisam.

Un gāja par mājām, par sievām, par bērniem,

Par saviem, par kaimiņa,

Par laukiem neuzartiem, neapsētiem…

Par pilsētām, ciemiem, par mežiem un upēm,

Un gāja kaujā, un stāvēja sardzē…

Lauki tā arī palika neaparti un neapsēti.

Gaidīja māsas, mātes, sievas un bērni,

Un ciemi, un pilsētas.

Nesagaidīja.

Un meži un upes, un lauki..

Tas cīrulis agri pavasarī  - tas zināja,

Nepārnāks. Nekad vairs.

Viņi bija parasti vīri – tēvi un brāļi…

Pavisam parasti,

Kas brīvību vērtēja augstāk par dzīvi.

 

Marta Kupča

Ložu lietū ir dīvaina veiksme palikt dzīvam. Tomēr pēc katra uzlidojuma, uzbrukuma, apšaudes, lai arī paliec dzīvs, dvēsele paliek ievainota. Tā asiņo ne mazāk par biedru ķermeņiem un kož tikpat stipri kā trūdošo līķu smārds. Tā naivi cer uz gaišākām dienām, kad saules stari izgaismos cilvēku smaidīgās sejas, nevis strēlnieku sāpju un ciešanu pilnās acis. Šī naivā cerība, šī neapdzisusī degsme deva spēku celties un aizsargāt savu zemi.

 

Paula Konceviča

Karavīri Nāves salā,

Pamostoties rīta rasā,

Gatavi ir cīņā mesties,

Kara laukā plaši plesties,

Negaidot ne mirkli ilgāk,

Palīgi pār tiltu sanāk,

Izvairīdamies no gāzēm,

Vīri skriešus lec pa bāzēm,

Ložu jūrā noslīkušie,

Gāzu miglā izgaisušie,

Tie, kas cīņā aizgājuši,

Savai zemei kalpojuši,

Nāves sala nosargāta,

Mūžam tagad paliks tāda.

 

Rihards Serafimovičs

Nāvessala

Nāvessala, Daugavmala,

Mūsu gājiens beidzot stāj,

Seko vāci, priekšā upe,

Kas būs tas, kas sveikas mās.

Nāvessala, krasta mala,

Atkāpšanās ceļa nav.

Zēni nikni ir bez gala,

Vāciem nepadosies tie.

Nāvessala, zemes mala,

Nāves bites bites sīvi dzeļ.

Veļu laivas aizslīd tālu,

Tajās brāļus iekšā ceļ.

Nāvessala, lauka mala,

Cīņas sen jau rimušas.

Beigusies ir vācu vara,

Nenoklusīs streļķu slava.

 

Adriana Obozņenko

Es esmu karavīrs – tāds ir mans tituls, mans vārds. Mani nebiedē ne pretinieks, ne gāzu uzbrukums, ne lode krūtīs. Es eju uz Nāves salu, zinot, ka tā var būt pēdējā reize, kad tveršu saules starus.

Es esmu karavīrs, un man nav rītdienas, man ir tikai šodiena. Dienām es redzu, kā krīt mani draugi, brāļi. Es nejūku, bet palieku pie skaidra prāta, kaut arī zinu, ka nākamais varu būt es.

Es esmu karavīrs un neizvēlos pretinieku, man ir pavēles. Es šauju jebkurā pretiniekā, nejautājot, vai viņš labs vai slikts, vai viņam ir ģimene, vai viņš vēlas dzīvot.

Karš ir ne tikai nāve, tā vienlaicīgi ir dzīve, tāds laiks, kurā svarīgi ir neatkāpties. Es skrienu, kamēr lodes lido man garām, nedomājot, ka tās var man trāpīt. Vienīgais, ko dzirdu, ir paša sirdspukstus, kas skaļi sitas.

Ja tevi ievaino, neskatoties uz to, tu celies un cīnies līdz pēdējam elpas vilcienam, līdz pēdējam sirdspukstam. Bet kāpēc?

Varbūt liekas, ka cīnos par citu tautu, par mantu vai tāpēc, ka man nebija citas izvēles. Nē! Es cīnos par savu māti, kurai esmu dēls, par savu sievu, kurai esmu vīrs, par dēlu, kuram esmu tēvs, par brāli, kuram esmu brālis, par pulkvedi, kuram esmu kareivis, un par Latviju, kurai esmu nākotne. Es cīnos par manas tautas nākotni un brīvību. Es esmu stiprs! Es esmu karavīrs, bet tomēr es esmu cilvēks

 

Jānis Zālītis

Strēlnieki,

Mūsu tautas varoņi,

Mūsu tautas glābēji,

Mūsu tautas simboli.

 

Strēlnieki,

Mūsu tautas cilvēki,

Mūsu brīvības nesēji,

Mūsu lepnums un gods.

 

Strēlnieki

Joprojām starp mums.

Mēs - viņu parādnieki,

Tikai viņiem varam pateikties

Par dārgāko – par Brīvību!