Muzeju naktī tiekas ar bērnību 

Vairāk attēlu galerijā

Ikšķiles vidusskolā Muzeju naktī ikvienam apmeklētājam uzvirmoja atmiņas par bērnību, uz ko vedināja skolas gaiteņos sastaptās lelles, lāči un citas rotaļlietas.

Bērnības sajūtas raisīja arī radošās darbnīcas, kur katrs pats varēja izgatavot sev rotaļlietu, dažādas spēles, kā arī saldējums un pankūkas skolas ēdnīcā.

"Uz Muzeju nakts pasākumu skolā nāk ne tikai skolēni, bet arī viņu mazie brāļi, māsas, vecāki, vecvecāki. Vecāki un vecvecāki piedalījušies arī rotaļlietu ekspozīcijas veidošanā," stāsta Ikšķiles vidusskolas direktora vietniece audzināšanas un ārpusklases darbā Inguna Bērziņa.

Šogad Ikšķiles vidusskolas Muzeju nakts radošā grupa bija izvēlējusies tēmu "Puķes, lelles un citi zvēri". Daudzo eksponātu vidū apmeklētāju uzmanību piesaistīja arī vāverīte, kuru uz izstādi bija atnesusi Ikšķiles vidusskolas absolventu – Nikas un Alises – vecmāmiņa Maija Frīdberga.

Rotaļlieta ir Frīdbergu ģimenes relikvija, ko Maija Frīdberga Otrā Pasaules kara laikā 1944.gada Ziemassvētkos saņēmusi kā dāvanu. Kā portālam Ogrenet atklāja M.Frīdberga, vāverīte šo gadu laikā ceļojusi no viena īpašnieka pie cita un pārdzīvojusi daudzas paaudzes,  bet vēl aizvien priecē bērnus, atgādinot reizē arī par mūsu tautas vēsturi.

Ar šo aizkustinošo stāstu varēja iepazīties ikviens no Muzeju nakts pasākumu apmeklētājiem:

Viss sākās pēdējā kara pēdējā ziemā Saldus pievārtē, Lutriņos – toreiz tas bija tā sauktais Kurzemes katls (es gan nekādu īpašu katlu tuvumā neredzēju, bet vāverēm jau viss nav jāsaprot). Gandrīz katrā mājā mitinājās pa bēgļu ģimenei (bēgļi esot cilvēki, kas pamet savas mājas, lai aizbēgtu no kara). Kādam bija radusies doma lielajās "Druvu" mājās (tur, kur tagad ražo Druvas saldējumu) sarīkot bēgļiem Ziemsvētkus. Atveda un izpušķoja lielu – līdz pašiem griestiem – egli. Zem tās paslēpa dāvanas bērniem, arī mani (toreiz es vēl biju ļoti skaista: brūnā samta kažociņā ar kuplu rudu asti, ķepās turēju zeltītu riekstiņu).

Ziemsvētku vakarā stipri lija, ceļi bija dubļaini, pa tiem pārvietojās tanki un citas lielas mašīnas, tomēr ļaužu uz svētkiem sanāca daudz, citi pat atstūmās ar divriteņiem (bērnus uzsēdināja uz bagāžniekiem). Pie egles dziedāja Ziemsvētku dziesmas. Mācītājs kaut ko runāja par  mieru virs zemes (to nu gan es nesapratu, jo ik pa brīdim tālumā atskanēja šāvienu troksnis, krēslaino telpu laiku pa laikam apgaismoja "eglītes" no debesīm – pieaugušie teica, ka no krievu lidmašīnām izmetot dīvainas ilgi spīdošas raķetes, lai redzētu, kur jānomet bumbas.) Es gan par to daudz neprātoju, jo ar nepacietību gaidīju, pie kā nonākšu, kad sāksies dāvanu dalīšana.

Mani uzdāvināja meitenei ar garām gaišām bizēm (nedaudz paspūrušām, nu līdzīgi kā mana kuplā aste). Mazā skaitīja dzejoli – kaut ko par zirni, kam zeme par cietu, lai uzdīgtu, un kam vajadzētu izaugt labi saldam. Viņa laikam bija gaidījusi kādu lielāku dāvanu (dzejolis bija varen garš), bet tomēr priecājās arī par mani – apkārt taču karš, nekādu veikalu tuvumā nav.

 Meitene labprāt spēlējās ar mani. Tad viņa izauga, viņai bija savs mazs zēns un sava meitene, bet es joprojām mājoju "mantu kastē". Vēlāk viņas zēnam radās savas meitenes, un es biju viņu mantiņa – nu jau gan stipri  nobružāta. Arī apzeltītais riekstiņš ilgajos gados kaut kur bija pazudis. Visi izauga lieli, un es kļuvu nevajadzīga (tā nu gan nav laba sajūta...)

Bet tad atkal kādos Ziemsvētkos mana pirmā meitene (viņa tagad visu laiku dzīvoja viena pati), izsukāja manu nu jau ļoti, ļoti nodilušo kažociņu (tas vairāk izskatījās pēc novalkātas plikādas, nu tās, ko sauca par dubļonku), iesprauda man ķepās īstu (!!) riekstu, atbalstīja mani pret salīmēto māla vāzīti zem egles zariņa (tā manai meitenei bija eglīte) un izstāstīja šo stāstu. Šo to es lāgā nesadzirdēju – viena auss tāda pakurla, bet meitene bija īstā, jo viņai noteikti bija gaiši mati (cik nu es ar atlikušo aci varēju saredzēt).

Sapratu, ka kaut kādā ļoti tālā zemes malā viņas meitenei esot piedzimis puisītis, kuram ļoti patīkot dziesmiņa par vāveri (nez kāpēc viņi to sauc par Skvireli?), un atbraucis viņš ļoti priecāšoties par mani (jo tajā tālajā zemē brūnu vāveru vairs nemaz neesot, palikušas tikai pelēkās). Tad jau es atkal kādam būšu vajadzīga?

Rotaļlietas tika ļoti sajūsminājušas Ikšķiles vidusskolas skolēnus, ka tās skolas gaiteņos uzkavēsies vēl vairākas dienas, priecējot bērnus un arī pieaugušos.