Ikšķiles vidusskolas skolēni tiekas ar Barikāžu aizstāvjiem

Palielināt attēlu

Janvāris - Barikāžu atceres laiks, un šogad jau 25 gadu arī Ikšķiles vidusskolā pieminam un godinām Barikāžu aizstāvjus, informē Ikšķiles vidusskolas direktora vietniece ārpusklases un audzināšanas darbā Ingūna Bērziņa.

Ikšķiles vidusskolā notiek atceres pasākumi - ikšķilieša Roberta Jansona veidotais vēstures atspoguļojums fotogrāfijās,  tikšanās ar barikāžu dalībniekiem. Gandrīz katra ikšķiliešu  ģimene ir saistīta ar janvāra notikumiem 1991.gadā. Arī skolotājiem un skolas darbiniekiem- katram savs stāsts.

Robertam Jansonam šis dienas ir tik emocionāli piesātinātas, skaudru un sāpīgu atmiņu  pilnas, ka katrs notikums  caurvijis sirdi, tāpēc  21.janvārī uz tikšanos skolas zālē Roberts šoreiz nespēj ierasties, vien skumji  teic: "Šīs dienas uzjundīja sirdi, grūti, tik skaudras un sāpīgas atmiņas un raizes par šodienu."

Ļoti emocionāla un interesanta tikšanās ar Nacionālo bruņoto spēku virsnieku, mūsu skolas jaunsargu vadītāju Agri Purviņu. Arī viņam aizkustinošas atmiņas  stāstījumā un brīžam zālē klusums - asaras acīs gan zālē sēdošajiem, gan viesim.  

Agris Purviņš atceras: "Barikāžu laiku mēs visbiežāk pieminam ar gara spēka uzvaru par karaspēku. Pēc jebkādiem loģikas un veselā saprāta pragmatiskajiem apsvērumiem divu Baltijas valstu iedzīvotājiem nosargāt valstiski svarīgos objektus, stāvot ar kailām rokām uz barikādēm, pret tā laika spēcīgāko armiju un valsts drošības represīvajiem orgāniem nebija ne mazāko iespēju. Diez vai bija kāds barikāžu dalībnieks, kas to skaudri neapzinājās, kā arī šīs varas nežēlīgo cinismu. Māte, pavadot dēlu, sieva - vīru labi zināja, ka tā var būt pēdējā reize, kad redz savus mīļos. Ne tikai apzinājās, bet arī  operatora Gvido Zvaigznes mazie bērniņi tēti  nesagaidīja mājās pēc 21.janvāra apšaudes. Un tā bija ne vienai vien ģimenei Latvijā un Lietuvā.
Bet kas tas bija, kas mums lika iet uz Barikādem, ne mirkli nešauboties par to, ka tas ir jādara.

Tad bija viens liels, līdz galam neapjausts sapnis, par brīvu Latviju, kurā mēs būsim saimnieki. Par Latviju "kaut pastalās", bet mūsu. Tas sapnis par kuru sapņoja tūkstošiem latviešu strēlnieku un Latvijas armijas karavīri, kas šodien dus Dieva mierā Brāļu kapos. Tas bija SAPNIS, kas vienoja mūs kopīgai dziesmai un uzvarai.

Protams, ka realitāte nelīdzinās mūsu sapnim. To ir saēdusi patērētāju sabiedrības mantkārība un negausība. Galējā liberālisma ego pār sabiedrības vēlmēm un interesēm. Un, neskatoties uz to, ticu, tāpat kā tajās Barikāžu dienās, ka pienāks laiks un šīs negācijas tiks aizskalotas, un mēs savu savu sapni par viskaistāko zemi un valsti Latviju tuvināsim realitātei. Ja kāds apgalvo, ka viņš ir bijis barikādēs un neietu otrreiz, tad es neticu, ka viņš vispār ir tur bijis. Ko gan ir vērts sapnis, no kura pie pirmām grūtībām atsākamies? Ko mēs paši esam vērti, ja tik viegli nododam savu sapni?"

Šodien ir vērtīgi atcerēties brīvības cīņu faktiskā vadītāja ģenerāļa Pētera Radziņa teikto: "Tautas labās īpašības ved cīņu ar tautas sliktajām īpašībām. Ja uzvarēs labās īpašības, tad tauta uzcels savu patstāvību – radošie spēki pārspēs ārdošos un nostiprinās tautas organismu. Ja stiprākas izrādīsies sliktās īpašības – tad ārdošie spēki iznīcinās visu, kas tiks celts no ražotājiem un valsts, tikko iesākuši dzīvot, ātri nobeigs savu patstāvīgu dzīvi. Tādēļ,  ja mēs gribam būt patstāvīga tauta un valsts, tad mums ir jāatbalsta viss tikumīgais un likumīgais. Tas ir jādara ne tikai valsts vīriem un ierēdņiem, bet arī katram, kam ir mīļa sava neatkarīgā tēvija."

 "Šī cīņa starp labajām un sliktajām tautas īpašībām nebeigsies, un no katra atkarīgs, kurš gūs pārsvaru Lāčplēsis vai Melnais bruņinieks,” uzsver Agris Purviņš. 

Ko stāsta ugunskura liesmas? Kā radās  barikādes un ugunskuri Rīgas ielās? To Ikšķiles vidusskolas skolēniem 28 janvārī plkst.13.40 skolas aktu zālē stāstīs Barikāžu idejas autors Odisejs Kostanda. Gaidīsim  arī citus barikāžu dalībniekus uz šo tikšanos!