Filozofija Dzintara kalnā

Palielināt attēlu

Muzeju naktī Ikšķiles vidusskolā sarunas "Dzintara filozofijas kalnā" vadīja skolas psiholoģe Līga Volonte.

Dalībnieki tika aicināti meklēt atbildes uz jautājumiem: Kad un kā radies dzintars? Kur to var atrast? Ko mums katram nozīmē un simbolizē dzintars? 

Mazie kopā ar lielajiem pārrunāja mūsu 50 000 gadu vecā dzintara rašanos Baltijas jūras krastos un tā izplatību. Tika minētas Latvijas,  Lietuvas,  Kaļiņingradas (senāk saukti Karalauču vai Kēnigsbergas), Polijas Lomžas pilsētas un Vislas deltas, un Dānijas Fānes salas atradnes. Līga minēja režisora Rodrigo Rikarda grāmatu "Dzintara ceļš" un kino darbus, kas ir kā apstiprinājums tam, ka dzintars vieno dažādu zemju un tautu cilvēkus cauri gadsimtiem. Jau no seniem laikiem dzintars ir bijis kā maiņas ekvivalents starp baltu ciltīm Eiropas ziemeļos un grieķiem un romiešiem Eiropas dienvidos.

Savā dabiskajā vidē zemes dzīlēs vai jūrā dzintars  joprojām ir mainīgs. Tas reizē ir saules akmens, minerāls un polimērs, kas mainās līdzīgi kā cilvēks sava mūža laikā. Meistari zina stāstīt, ka mūsu dzintars tik viegli nepadodas apstrādei kā Vācijā atrodamais 30 000 gadus jaunākais dzintars, toties tam piemīt dziednieciskas īpašības. Gan bērni, gan pieaugušie zināja stāstīt par Dzintara istabu, ko Vāczemes ķēniņš lika sev pagatavot ap 1770.gadu un vēlāk to nodeva Krievzemes caram Pēteri I labu kaimiņu attiecību uzturēšanai. Dzintaru iekārodami, iespējams, valdnieki cerēja veselību uzlabot un  paildzināt mūžu. 

Sanākušie pie saimes galda dalījās savos stāstos par dzintara lomu viņu un mūsu tautas dzīvē. Kāds vectēvs pie saimes galda stāstīja par savu purva racēja amatu un pieredzi Kurzemes pusē, kur, iespējams,  mūsu dzintars glabājas vēl kādos purvos zem kūdras slāņiem un gaida savu laiku, kad mēs, latvieši, būsim nobrieduši izmantot savas vērtības pārdomāti- nevis savtīgi, bet visai tautas labklājībai. Viena sieva savām acīm redzējusi atjaunoto Dzintara istabu Pēterburgā. Cita stāstīja, ka viņas vectēvs Sibīrijas ukrainis būdams, pēc dzimtas tradīcijas,  mazmeitām sasniedzot pilngadību, braucis uz  Baltiju gādāt tām dzintara krelles. Viņš pasniedzis krelles svinīgi, godinot savas dzimtas atvasi jaunavas lomā. Vēl kāda sieva stāstīja par dzintara krellītēm, kas viņu pusē jauniem skuķēniem dāvātas. Atklāts, ka dzintara gabaliņos esošā dzintarskābe palīdz ne tikai dažādām kaitēm, bet arī mazuļiem pirmajiem zobiņiem sanākt. 

Dzintara kalns latviešu tautas dziesmās minēts saistībā ar auglības un veselības rituāliem, pārticību un rotāšanos.  Precību un kāzu dziesmās "dzintars" lietots kā epitets atkal un atkal atkārtots, lai radītu gaisotni, kas vedina domāt par retumu, dārgumu, izsmalcinātību un bagātību. Tā savā grāmatā "Dzintara kalnā" Vaira Vīķe Freiberga.  

Līga Volonte pateicas visām tām ģimenēm un dalībniekiem, kas kopīgi filozofēja par dzintaru kā garīgo vērtību simbolu un dalījās savā pieredzē.