Lolita Aleksejenko par iegūtajiem vecmāmiņas tituliem 

Palielināt attēlu

Ikšķiliete Lolita Aleksejenko līdz šim sportistu aprindās bija pazīstama kā laba volejboliste, viena no Ikšķiles novada Sporta laureātēm 2013, taču nu viņas sasniegumu sarakstam varam pievienot veiksmīgo dalību konkursos "Latvijas Vecmāmiņa 2013" un "Grandma Universe 2014".

Lolitas kundze lepojas ar savu kuplo un stipro ģimeni, jo viņa ir trīs meitu – Diānas (32), Danas (27), Denielas (8) māmiņa un triju mazbērnu vecmāmiņa.

Dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Kā viss sākās?
Sākums bija tāds, ka es 2013.gada augustā aizbraucu uz 8.Pasaules senioru spēlēm (World Masters Games) Turīnā (Itālijā) un atgriezos ar bronzas medaļu pludmales volejbolā 4x4. Atbraucot no Itālijas, vidējā meita Dana uz mani paskatījās un teica: "Tagad es varu izdarīt to, ko biju ieplānojusi". Bet, ko viņa bija ieplānojusi, es nezināju. Pēc kāda laika man piezvanīja no Emergo grupas un pateica, ka esmu izvirzīta konkursa "Latvijas Vecmāmiņa 2013" finālam. Tad es arī sapratu, par ko runāja Dana...

Divus mēnešus gatavojos konkursam, un jau 6.decembrī kļuvu titula "Latvijas Vecmāmiņa 2013" īpašniece. Man piedāvāja iespēju pārstāvēt Latviju pasaules līmeņa konkursā. Pēc stundu ilgas domāšanas piekritu: ja es nebraukšu, tāpat kāda aizbrauks, tādēļ pieņēmu lēmumu doties uz Bulgāriju un pārstāvēt Latviju konkursā "Grandma Universe 2014".

Lai sagatavotos, man bija dota tikai pusotra nedēļa laika, bet nekritu lielā panikā, jo biju guvusi ļoti labu pieredzi, piedaloties Latvijas konkursā. Vizītkarte jau bija gatava, to tikai mazliet papildināju; talanta šovs arī bija gatavs, izdomāju, ka gan jau uz vietas atrisināšu arī palīgu jautājumu, tādēļ inventāru paņēmu visiem trijiem talantu šova dalībniekiem. Pelēkā vakarkleita bija tik grandioza, ka nebija par ko uztraukties - to man izgatavoja dizainers Aleksandrs Pavlovs. Es biju gatava startēt!

Konkurss notika no 19. līdz 21.janvārim Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā. Fināls risinājās 21.janvārī, dienā, kad Bulgārijā svin oficiālus svētkus - Vecmāmiņas dienu.

Pastāstiet par pašu konkursu!
Demonstrējot vizītkarti, pirmo reizi mūžā es uzvilku tautastērpu. Neskatoties uz to, ka tas bija vienkāršs Zemgales novada tautastērps, es ieguvu ļoti daudzus favorītus tieši no skatītāju puses - visiem patika vainadziņš no "dzīvajiem" Latvijas ziediņiem. Stāstot par Latviju, es mazliet salīdzināju to ar Bulgāriju: viņiem ir F.Kirkorovs, mums - L.Vaikule, viņiem - Slanchev bryag, mums - "Melnais balzams", viņiem ir Melnā jūra, mums - Baltijas (baltā) jūra. Uzsvēru, ka mēs esam ziemeļu tauta, viņi - dienvidu, bet arī mēs esam sirsnīgi, mīļi un silti, tāpat kā dienvidu bulgāri.

Pārsteidza, ka 5-6 minūtes pirms talantu šova atnāca divas bulgāru vecmāmiņas, kuras bija ar mieru palīdzēt manā šovā. Piecu minūšu laikā es viņas pārģērbu, pastāstīju, kas būs jādara. Daudzi skatītāji bija pārsteigti par mūsu krāšņo nestandarta klaunu šovu "Blue canary". Trešais uzdevums – uznāciens vakarkleitā. Patīkami, ka visām konkursa dalībniecēm bija bezmaksas profesionāla kosmetologa un friziera pakalpojumi. Tā kā man bija pieredze Latvijas konkursā, jutos ļoti pašpārliecināta, zināju, kā man jātur mugura, kur jāliek rokas, kur jāskatās, kam jāsmaida...

Pēc tam, skatoties videoierakstu, sapratu, ka esmu izdarījusi visu tā, kā bija mācīts. Principā es nojautu, ka būšu viena no galveno titulu nominantēm. Esmu ļoti laimīga un gandarīta, ka saņēmu "Grandma EUROPE 2014". Domāju, ka tas Latvijai un arī Ikšķilei ir labs sasniegums.

Paldies Ikšķiles novada pašvaldībai par finansiālo atbalstu! Uzskatu, ja kāds tevi atbalsta, tas rada atbildības sajūtu. Gatavojoties konkursiem, man palīdzēja ļoti daudzi cilvēki no Ikšķiles. Paldies arī viņiem! Priecājos, ka varu teikt: "Ne par velti mani atbalstījāt!"

Spilgtākie iespaidi konkursā.
Ļoti patika, ka omītes pasākumam bija gatavojušās nopietni, sarūpējot skaistus tērpus. Piemēram, Ukrainas pārstāve demonstrēja kāzu tērpu, malaiziete - viņu tautas tradīcijās veidoto zelta kleitu, kas pārvērtās kā pāva aste. Mūsu finālistēm bija sagatavoti ļoti dažādi priekšnesumi. Nebija tā, ka visas dziedāja, vai visas dejoja,- katra bija padomājusi, lai skatītājiem būtu interesanti.

Vai nākotnē varam gaidīt šāda veida pasākumu arī Ikšķilē?
Kāpēc gan Ikšķilē nevarētu notikt konkurss vecmāmiņām? Pazīstu daudzas aktīvas, sportiskas vecmāmiņas. Ņemot vērā, cik mums novadā ir mazu bērnu, tas nozīmē, ka mums ir tikpat daudz vecmāmiņu. Labprāt dalītos ar savu pieredzi. Esmu pabeigusi Sporta akadēmiju, tādēļ saprotu, kā to visu var noorganizēt. Tās ir tās pašas sacensības, un tas nozīmē piesaistīt arī ģimenes.

Es reklamēju, lai vecmāmiņas piedalās konkursos, parāda sevi, uz ko viņas ir spējīgas. Esmu ciemojusies pie savas meitiņas klases stundā, arī pie mazmeitiņas 1.klasē. Redzēju, kā šajā stundā sēdēja mazmeitiņa Melisa - taisnu muguru... Bērniem ir ļoti svarīgi, ka var lepoties ar savu vecmāmiņu.

Aicinu, lai bērni un mazbērni piesaka savas vecmāmiņas, sākumā gan viņām to nesakot... citādi uzreiz būs atbilde: "Es? Es, nē!" Bet vajag saprast, ka tie nav skaistuma konkursi, svarīgs ir tas īpašais starojums, dzīves pieredze. Protams, jauki, ja vecmāmiņa izskatās glīti, bet to var panākt arī šajā konkursā. Lai izmet no galvas stereotipus, ka vecmāmiņa nevar izskatīties labi. Viņas var uzposties, uzkrāsot lūpas, acis... un pārvērsties. Katrs konkurss nes sev līdzi kaut ko jaunu, svarīgi, ka to atbalsta visa ģimene.

Kļūstot par vecmāmiņu, dzīve neapstājas...
Ir vecmāmiņas un ir omītes. Mūsdienās vecmāmiņas ir jaunas- var būt pat 40 gados. Es it kā esmu pēc statusa vecmāmiņa, bet pēc fizioloģijas tāda nejūtos. Varbūt ap 70 gadiem sākšu tā justies... bet tad es pāriešu uz "omītēm".

Kad gatavojos Latvijas konkursam, vajadzēja rakstīt eseju par dzīves jēgu. Es ilgi domāju, jo principā sievietes dzīves jēga man izpildīta - ir meitas, mazmeitas- aiz sevis kaut ko atstāšu. It kā sievietei tā ir dzīves jēga, bet tad izlasīju internetā dažādus rakstus par dzīves jēgu pēc 50 gadiem. Bērni ir izauguši, bet vēl taču paliek vismaz 30 līdz 40 dzīves gadi. Uzskatu, ka jādomā nevis par to, ka drīz paliks 80, bet - vēl jādzīvo vismaz 30 gadi. Kāpēc jādomā par to, kādas mums ir kaites, vajag domāt, kādā veidā dzīvosi šos gadus. Nevis cik, bet kā! Un tā ir tā dzīves jēga. Ļoti daudzi cilvēki tieši pēc 50 gadiem ir sasnieguši daudz,- to, ko viņi nevarēja atļauties jaunībā: kāds kļuvis par modeli, kāds izlecis ar izpletni, cits sācis slidot, piedalīties maratona skrējienos, iestājies augstskolā. Svarīgi, lai ne tikai vecmāmiņas, bet arī vectētiņi saprastu, ka viss ir viņu rokās. Jo dziļāk iesēdīsies dīvānā, jo grūtāk būs sevi izvilkt ārā. Katrs var sevi atrast kādā jomā. Pats izdomā un pats to izdari, tad tu būsi aizņemts un nedomāsi slikto veselību. Tev nebūs laika domāt par problēmām, jo dzīvosi sev!