Ikšķiles vidusskolā tikšanās ar dzejnieku Martu Pujātu 

Vairāk attēlu galerijā

Pierasts, ka Latvijā septembrī tiek rīkotas Dzejas dienas. Arī novadnieks Marts Pujāts tieši septembrī pēc ilgas klusēšanas beidzot ir izdevis savu dzejoļu grāmatu. 

Tāpēc kādā oktobra ceturtdienā visi interesenti laipni tikai aicināti tikties ar dzejnieku klātienē Ikšķiles vidusskolā.

Pamazām pulcējoties cilvēkiem, fonā skanēja klaviermūzika. Izrādās – dzejnieks blakus telpā spēlē klavieres. Mūzika, tāpat kā dzeja, ir svarīga viņa dzīves sastāvdaļa, taču labprāt viņš spēlē nelielai publikai.

Vakars sākās ar 10. klases skolēnu un solistes Ilzes izpildīto dziesmu "Rudens ogle", kas labi iederējās vakara noskaņas radīšanai. Iepazīstinot klātesošos ar Martu Pujātu, skolotāja Zane pastāstīja, ka pirms tikšanās ar pašu dzejnieku viņa dzejoļi ir tikuši lasīti literatūras stundās un kopā pārrunāti, bet, protams, neatsverama ir tikšanās klātienē, kā teicis  pats Marts Pujāts: "Man zvanīja režisors, kurš vēloties parādīt saviem studentiem dzīvu dzejnieku mācību nolūkos."

Marta Pujāta dzeja ir daļa no viņa būtības, pašizpausmes veids. Tā spēlējas ar vārdiem, izteiksmes figūrām un panta formām, saglabājot jēgu un lakonismu. Ar smalku ironiju tā apraksta iztēles un realitātes mirkļus. Ik pa laikam atsakās no pieturzīmēm. Kā dzejolī "baznīcām torņu vietā bija akas kurās es spaiņos laidu lejā/ tūristus/ uz leju tie gāja smagi uz augšu viegli/ uz augšu tie nāca viegli un tukši/ tukšajos kāpa iekšā tūristi/ uz leju tie nāca smagi uz augšu tukši/ un tad reiz uznāca augšā spainis kas nebija gluži tukšs -/ spaiņa dibenā pie auklām kāds bija aizmirsis kapeiku turētāju."

Vakara gaitā Marts lasīja dzejoļus no savas jaunās grāmatas "Nāk gaismā pati lampa".  Dzejniekam nesteidzīgi lasot, ikviena acu priekšā dzejas rindas atdzīvojas, tiek uzburti tēli. Un katram klausītajam tie ir citādi. Tad tie pazūd... un parādās citi līdz ar nākamo dzejoli.

Pēc dzejoļu nolasīšanās klausītāji varēja uzdot sev interesējošos jautājumus dzejniekam. Tie bija par gan par dzejas formu, gan par to, cik aktuāli ir iepriekš sarakstītie dzejoļi, gan par iemesliem izdot grāmatu un citi. Kā atbildēja dzejnieks: "Agrāk dzeju bija svarīgi ielikt noteiktā žanra rāmjos, bet mūsdienās tas vairs nav tik svarīgi." Viņš minēja arī to, ka, "mainoties cilvēkam, mainās viņa skatījums uz agrāk uzrakstīto dzeju" un ka “dzejoļi ir bijuši, taču tikai nesen pienācis īstais brīdis un tie atlasīti un sakārtoti tā, lai tiktu nodrukāti grāmatā".

Noslēdzoties pasākuma oficiālajai daļai, vakara izskaņā Marts atkal klusām piesēdās pie klavierēm, lai dzejas vietā ļautu runāt mūzikai. Un iedvesma virmoja gaisā... Līdz nākamajai tikšanās reizei, dzejniek!