Ikšķiles vidusskolā mācās rakstīt ar spalvu un tinti

Vairāk attēlu galerijā

Jau trešo nedēļu skolas muzeja telpās no rītiem un pēc stundām jūtama dzīva rosība – lieli un mazāki rakstītāji, pārsvarā sākumskolas skolēni (interesentu vidū netrūkst arī skolotāju), trenējas rakstīšanā ar spalvu un tinti vai tušu.

"Man prieks, ka rakstīšanas nodarbības atbalsta mūsu pedagogi, vadība, arī paši labprāt nāk vingrināties daiļraksta veidošanā. Tas ir paraugs skolēniem, ka jebkurā vecumā nav par vēlu domāt par savu rokraksta kultūru,” stāsta Ikšķiles vidusskolas muzeja pedagoģe Anna Indāne. Un turpina: "Par rokrakstu un tā attīstību jādomā ikvienam, kuram interesē labāka sevis izpratne, sevis attīstība, panākumi, dzīves kvalitāte. Un skolā, īpaši sākumskolas klasēs, rokraksta kultūras attīstībai jāvelta liela uzmanība.”

Nodarbības rakstīšanā nodēvētas par meistardarbnīcu, jo tie rakstītāji, kuri vienreiz pamēģina, nāk vēl un vēl. Nav jau arī tik vienkārši rakstīt ar tintes spalvu, ja pierasts ar lodīšu pildspalvu vilkt burtus visos virzienos un vienā paņēmienā. Iznāk vienāda resnuma burti, bet ne tik glīti, kā rakstot ar tintes spalvu – ar paresninātu uzspiedumu un tievākiem līkumiņiem.

Daži vecākās paaudzes cilvēki vēl mūsdienās apsveikumu kartiņās novēlējumus raksta glīti, kaligrāfiskā rokrakstā ar spalvu. Rūpīgi ar spalvu un tinti vai tušu rakstīts teksts ir kā rokdarbs, kuru kādam velta viņa īpašais cilvēks savā rokrakstā. Tajā atklājas rakstītāja emocionalitāte – sirsnīgums vai vēsums, godīgums, varbūt pat piesardzība, devīgums vai taupīgums, pat sevī ieraušanās.

"Tā kā mūsu skolā ir arī muzejs, tad iepazīstināšana ar spalvas rakstību ir muzeja darbības izpausmes veids, jo kā gan var stāstīt par pavisam nesenu laiku - apmēram 50 gadiem - atpakaļ, kad Latvijas skolās vēl rakstīja ar tintes spalvām,” atklāj A.Indāne.

Muzeja pedagoģe aicina ikšķiliešus, kuriem  mājās ir saglabājušās vecās burtnīcas ar slīpajām līnijām un dzēšlapām (arī lietotas), rakstāmspalvas, rakstāmpiederumi, tintnīcas vai citas muzejam noderīgas lietas, uzdāvināt muzejam.

"Mūsu bērniem tās būs liecības par senākiem un ne tik seniem laikiem,” saka  A. Indāne.