Ikšķilietis, vēsturnieks un karavīrs – grāmatas par strēlniekiem autors

Palielināt attēlu

Lasītāji, kuri interesējas par strēlnieku laikmetu, ir saņēmuši atvaļinātā pulkveža Jāņa Hartmaņa grāmatu "Latviešu strēlnieki Ķekavas kaujā".

Tā ir grāmata par vienu kauju – rets gadījums mūsu grāmatniecībā. Tā lieliski noder ne tikai tiem, kuri interesējas par šo tēmu, bet arī tiem, kuri grib vairāk uzzināt par latvieti kā karotāju.

Grāmata ir interesanta vairāku iemeslu dēļ. Reti mēs periodikā varam sastapt publikācijas par vecajiem latviešu strēlniekiem, vēl retāk turēt rokās grāmatu par šo tēmu. Pirmās Latvijas Republikas laikā bijušas vairākas grāmatas par šo tēmu, bet gājis laiks, un nākuši klāt vēl jauni, agrāk nezināmi fakti.

Šī grāmata ir arī vērtīga ar to, ka sarakstījis ne tikai vēsturnieks, bet vēsturnieks – karavīrs. Vēsturnieks sakārto faktus, apzina notikumus. Arī tas ir labi, bet vēsturnieks – karavīrs kā kara lietu speciālists restaurē kara notikumus. Atklāti un objektīvi stāstot par karavīru varonību, kara traģiskumu un karavīru tālākiem likteņiem bez izskaistinājuma. Lai sarakstītu šo grāmatu, kura veltīta vienai kaujai, bija jāizlasa simtiem arhīvu materiālu ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā. Bija vēl jāizlasa, kas par šo tēmu rakstīts periodikā un grāmatās pirmās Latvijas Republikas laikā. Ir paveikts milzīgs darbs daudzu gadu garumā.

J.Hartmanis ar savu grāmatu ir uzcēlis pieminekli aprakstītās Ķekavas kaujas varoņiem. Lasot grāmatu, jāsecina, ka kaujas uzdevumu Ķekavas kaujā strēlnieki izpildīja. Tikai par kādu cenu? Vai nestie upuri, daudzie kritušie un ievainotie attaisnoja kaujas ieguvumus? Par to mēs varam lasīt strēlnieku karavīru un virsnieku atmiņās, kuras publicētas grāmatā. Viņu vērtējums – kauja bija neveiksmīga. Šī kauja iezīmēja jaunu posmu latviešu strēlnieku kara gaitās, jo pirmoreiz latviešu strēlnieku bataljoni darbojās kopīgi, veicot vienotu, iepriekš plānotu uzbrukumu. Daudzajās grāmatas lappusēs autors rūpīgi izanalizē un lasītājiem izskaidro kaujas priekšvēsturi, sagatavošanas procesu un pašu kauju. Autors lasītājus iepazīstina ar latviešu strēlnieku skatījumu par Ķekavas kauju. Bet nav aizmirsts arī vācu puses karotāju vērtējums un skatījums, kā arī aprakstīta vācu pretreakcija.

Autors iepazīstina lasītājus ar latviešu strēlnieku bataljonu struktūru un dienesta pakāpēm un arī ar ieročiem, kuri tika lietoti Ķekavas kaujā. Strēlnieku vērtējums par tiem. Par kaujas dalībnieku, vēlāko pulkvedi Briedi ir daudz rakstīts. Autors, izmantojot vēl nepublicētās laikabiedru atmiņas, iepazīstina ar vēl nezināmiem faktiem par viņu.

Šajā grāmatā ir publicēti arī minētajā kaujā kritušo un ievainoto saraksti, varbūt kāds no lasītājiem šajos sarakstos atradīs sava tēva vai vectēva vārdu, par kura likteni nekas līdz šim nebija zināms. Ir arī ziņas par kaujās ievainotajiem, kā arī par viņu likteņiem pirmās Latvijas Republikas laikā un par piedalīšanos dažādos karos Krievijā.

Grāmata noslēdzas ar to, ka uzrādītas vietas, kur guldīti kaujās kritušie. Arī ar ziņām par to, cik pilsētu ielas nosauktas pulkveža Brieža vārdā un minēti arī literārie darbi, kuros pieminēta Ķekavas kauja.

Gunārs Kušķis, 2.Rīgas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieka Ernesta Kušķa dēls