Ogres Vēstures un mākslas muzejā glabājas materiāli par Blauu ģimenei, kuras liktenis Latvijas vēsturē ir unikāls. Četri brāļi — Jānis (1880–1941), Roberts, (1884–1937), Eduards, (1887–1941) un Leopolds (1901–1943) - par varonību kaujās par Latvijas brīvību tika apbalvoti ar mūsu valsts augstāko militāro apbalvojumu — Lāčplēša Kara ordeni, bet viņu māte Ede saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. 1919. gadā Latvijas Neatkarības kara laikā viņa strādāja Latvijas Sarkanā Krusta slimnīcā Valkā.
Visiem brāļiem tēva mājas bija Taurupes (agrāk Aderkašu) pagasta "Purgaiļi". Jānis Blaus pabeidza Rīgas Aleksandra ģimnāziju un vēlāk studēja Rīgas Politehniskajā institūtā, ieguva inženiera grādu. 1915.gadā iestājās Krievijas armijā un Pirmā pasaules kara laikā bija Ziemeļu frontes kara ceļu nodaļas darbu vadītājs Rīgas iecirknī. Pēc Krievijas revolūcijas atgriezās tēva mājās. Roberts izvēlējās karavīra profesiju. 1905.gadā izturēja brīvprātīgā pārbaudījumus Pleskavas kadetu korpusā. Tajā pašā gadā iestājās karadienestā 21.Muromas kājnieku pulkā Ostroļenkā. 1907.gada decembrī slimības dēļ atvaļināts no karadienesta vecākā apakšvirsnieka dienesta pakāpē. Pēc tam strādāja sava tēva mājās par lauksaimnieku.
Eduards mācījās Aleksandra ģimnāzijā Rīgā, pēc tam pabeidza Lazareva austrumu valodu institūtu Maskavā. Vēlāk gadu nodienēja Krievijas armijas rindās Kauņas cietokšņa artilērijā. 1913.gadā iestājās Maskavas–Kazaņas dzelzceļa dienestā Alatiras pilsētā. Tur arī sagaidīja Pirmā pasaules kara sākumu. 1918.gadā atgriezās Latvijā, dzīvoja tēva mājās. Leopolds Latvijas valsts dibināšanu un Neatkarības kara gadus sagaidīja kā ģimnāzists.
Dažāds bija brāļu dzīves ceļa gājums, bet mūsu Tēvzemes vēstures liktenīgajos brīžos viņiem nācās cīnīties plecu pie pleca arī šo vārdu vistiešākajā nozīmē. 1919.gada 16.februārī savās mājās Taurupes pagasta "Purgaiļos", aizstāvot pārējos mājiniekus, brāļi Blaui izturēja īstu kauju ar mājās iebrukušajiem lielinieku miličiem. Desmit gadus vēlāk presē bija lasāms šī notikuma apraksts: "... rīta agrumā pie durvīm atskanēja stipri klauvējieni. Četri sarkanie miliči kategoriski prasīja tos tūdaļ ielaist. Viņiem pretī izgāja māte ar meitu, un, kamēr tās priekšiņā sarunājās, brāļi apspriedās. Viņiem bija mazs ieroču krājums: divas šautenes, divi revolveri, 1000 patronas un divas rokas granātas. Labi zinādami, ka tos kā daždien baltos un ieroču slēpējus arestēs, viņi paziņoja lieliniekiem, ka tos nevienu soli tālāk nelaidīs un lai vācas prom. Sarkano grupas vadītājam stāvoklis likās šaubīgs, un tas sūtīja pēc papildspēkiem. Pēc divām stundām ieradās deviņi vīri, apbruņoti no galvas līdz kājām, uzbrucēju skaits nu bija 12.
Bet arī četri brāļi tikmēr nesnauda. Visas ieejas tie noslēdza, pašu ēku iespējami labi nocietināja. Dzīvojamā māja bija no koka, ar sešām istabām. Mājas vidū bija mūra virtuve un aiz mūriem varēja justies gana droši. Sameklēja ieročus (..) Sarkanie prasīja nekavējošu padošanos. Atbilde, ka pēc viņu pirmā šāviena pret viņiem būs atklāta uguns. Norībēja 12 šāvieni, un lodes caur koka sienām ielidoja istabā. Blaui nelika atbildi gaidīt: divi šāva, divi lādēja. Pirmais krita lielinieku vadonis, tad vēl trīs lielinieki un trīs tika smagi ievainoti. (..)"
Aplenktajiem bija skaidrs, ka lieliniekiem drīz pienāks papildspēki, tāpēc brāļi kopā ar mājā esošajām sievietēm, savākuši pašas nepieciešamākās mantas, paglābās no varmākām tuvākajā mežiņā. Vēlāk bēgļu gaitās viņi devās uz Drustiem, tad uz Launkalni. Pie Palsmanes viņi pārgāja frontes līniju, nonākot Latvijas Pagaidu valdības kontrolētajā teritorijā.
Brāļi nekavējoties brīvprātīgi iestājās Latvijas bruņotajos spēkos, turklāt sākumā karoja vienā karaspēka daļā, viņus ieskaitīja Ziemeļlatvijas brigādes 1.Valmieras kājnieku pulkā. Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru brāļiem piešķīra par to, ka "1919.gada 7.aprīlī Jaunlaicenes pagastā pie "Rušķu" mājām, kad 1. Valmieras kājnieku pulks pārspēka priekšā bija spiests atkāpties, laužot ceļu cauri pretinieka ķēdēm, brāļi Blaus kopā ar vēl dažiem kareivjiem uzņēmās segt atkāpšanos un līdz pēdējai patronai apšaudīja ļoti tuvu pienākušo ienaidnieku, tā dodami mūsējiem iespēju kārtībā atkāpties."
Jānis Blaus piedalījās Ziemeļvidzemes atbrīvošanas kaujās, 1919.gada augustā viņu iecēla par Armijas satiksmes būvniecības nodaļas priekšnieku un apstiprināja viņam leitnanta inženiera dienesta pakāpi. Pēc Neatkarības kara beigām 1921.gadā Jānis atvaļinājās no karadienesta un sāka strādāt par inženieri. Viņam piederēja arī būvniecības birojs Rīgā. 1941.gada 25. februārī padomju vara viņu arestēja un 28.aprīlī piesprieda nāvessodu. 13. jūnijā spriedumu nomainīja pret 10 gadiem soda nometnēs. Neraugoties uz to, Jāni Blauu padomju čekisti nošāva Rīgas Centrālcietuma pagalmā karadarbības pirmajā dienā 1941.gada 22.jūnijā.
Roberts Blaus piedalījās kaujās ne tikai Ziemeļvidzemē un Austrumlatvijā, bet cīnījās arī pret bermontiešiem. 1919.gada decembrī viņu pārcēla dienestā uz Bruņoto vilcienu divizionu par bruņotā vilciena "Kolpaks" vecāko virsnieku. 1920.gada 1.aprīlī viņš kļuva par 1. Bruņotā auto diviziona saimniecības priekšnieku. 1921. gada martā par kauju nopelniem Robertam piešķīra nākamo dienesta pakāpi, paaugstinot par virsleitnantu. 1921.gada 1. maijā viņš atvaļinājās no karadienesta. Vairākus gadus nodarbojās ar kokrūpniecību Rīgā. 1926. gada sākumā Roberts Blaus atkal atgriezās armijā un dienēja 4. Valmieras kājnieku pulkā kā vada komandieris, vēlāk kā ieroču pārzinis.1934. gada novembrī viņu pārvietoja uz armijas Mantu darbnīcām par noliktavas pārzini kapteiņa leitnanta dienesta pakāpē. Miris 1937. gada 29. novembrī, apbedīts Brāļu kapos Rīgā.
Eduards Blaus piedalījās Ziemeļlatvijas atbrīvošanā, 1919.gada 3.aprīļa kaujā pie Jaunlaicenes skolas Eduards brīvprātīgi pieteicās atjaunot pretinieka izjauktos sakarus starp rotām un zem tiešas apšaudes to paveica, tādējādi nodrošinot Valmieras pulka panākumus šajā kaujā. Pēc tam viņu iecēla par Smiltenes komandantu, paaugstinot leitnanta dienesta pakāpē. 1919. gada 22. jūlijā Eduardu Blauu no Latvijas armijas atvaļināja, pēc atvaļināšanas pusotru gadu viņš bija Latvijas dzelzceļa 3. ekspluatācijas nodaļas priekšnieks Vecgulbenē. No 1927. gada studēja jurisprudenci Latvijas Universitātē. Bija darba vadītājs dažādos celtniecības uzņēmumos. Eduardu Blauu apcietināja 1941.gada 25. februārī. Pēc dažu mēnešu nīkšanas cietumā viņu notiesāja uz 10 gadiem padomju soda nometnēs, tomēr kopā ar brāli Jāni nošāva Rīgas Centrālcietuma pagalmā 1941.gada 22.jūnijā.
Jaunākais no brāļiem - Leopolds – bija tikai 18 gadus vecs, kad 1919.gada 24. februārī iestājās Latvijas armijā. Tāpat kā brāļus, viņu ieskaitīja Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras kājnieku pulkā. Aprīlī viņš piedalījās kaujās pret lieliniekiem, pēc tam bija pārvietots uz artilērijas vienībām. Piedalījās Cēsu kaujās, cīņās pret bermontiešiem un Latgales atbrīvošanā. No karadienesta atvaļinājās 1920. gada 24. aprīlī. Saimniekoja Taurupes pagasta "Purgaiļos". Darbojās Latvijas Aizsargu organizācijā, bija vietējā pagasta aizsargu nodaļas priekšnieks. Padomju okupācijas gadā jaunās varas represijas nelika gaidīt arī jaunāko no brāļiem "lāčplēšiem": 1941.gada 25. februārī Leopoldu apcietināja un notiesāja uz desmit gadiem padomju sodu nometnēs. Miris 1943. gadā Karlagā.
Četru brāļu māte pārdzīvoja visus savus dēlus. Ede Blaus nomira 1951.gadā Vācijā, bēgļu nometnē Fareles pilsētā un apglabāta vietējos kapos.
Informāciju sagatavoja Ogres Vēstures un mākslas muzejs. Foto no Indras Blauas personīgā arhīva.