Pieņemot likumus un lēmumus, dominē varas runas vīru un sievuviedokļi, bet nozares esošo vai bijušo speciālistu skatījums nereti paliek tālākā plānā. lai gan viņu viedoklis ir balstīts uz reālo ikdienas dzīvi un tajā būtu vērts vismaz ieklausīties.
Laikraksta "Ogres Vēstis Visiem" rubrikā "Vērtē autoritāte" uz sarunu par mūsu dzīves aktualitātēm aicināja jumpravieti Gunti Grūbi.
Vizītkarte
Guntis Grūbe:
* inženieris, ekonomists;
* 20 gadus stutējis padomju lauksaimniecību;
* trīs gadus atsēdējis okupācijas pārvaldē – LR Augstākajā padomē (LR AP);
* būdams LR AP deputāts, 1990.gada 4.maijā balsojis par deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu»;
* 12 gadus – valsts civildienestā – vadījis Valsts zemes dienestu;
* 14 gadus (arī tagad) – darba ņēmējs privātbiznesā.
– Savulaik nobalsojāt par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Vai visas cerības ir attaisnojušās?
– Latvija 30 gados nav kļuvusi par labklājības valsti, kā to cerēja mūsu iedzīvotāji Dziesmotās revolūcijas laikā. Tas ir slikti, jo esam zaudējuši ne tikai cerības, bet arī mūsu lielāko vērtību – mūsu cilvēkus vairāku simtu tūkstošu apmērā... Pilsoņi un teritorija ir valsts pamats. Zūdot vienai no šīm komponentēm, zūd arī valsts pastāvēšanas pamati.
Tādā sakarībā valsts vairs nespēj ne nodrošināt tās normālu funkcionēšanu, ne arī pilsoņu vēlmi te dzīvot, radīt ģimenes un bērnus.
– Šobrīd tiek aktīvi diskutēts par reģionālo reformu. Kāds ir jūsu skatījums šajā jautājumā?
– Šodienas ministra Pūces teritoriālā reforma ir mēģinājums vainot visās valsts neveiksmēs vietējās pašvaldības, tādējādi dodot iespēju valdošajai elitei vēl pavilkt laiku savai nesodītajai bezdarbībai. Mazo, mafiozo partiju diktatūra (partijas biedri ap 1% no iedzīvotāju skaita), deviņdesmito gadu Godmaņa – Škapara strīds par valsts un pašvaldību lomu valsts attīstībā novedis valsti tādā situācijā, ka valsts un pašvaldības atdalītas vienas no otras un dara, ko katrai ienāk prātā, nerēķinoties ar otras interesēm.
Manuprāt, Pūces vadītā VARAM par 118 miljoniem eiro nav spējusi sagatavot ekonomiski pamatotu pašvaldību reformu. Braukāšana pa pašvaldībām, tiekoties ar pašvaldību deputātiem, nav tikai komiska, bet arī nelietīga, jo, neizdodoties pašvaldību deputātus pārliecināt par nesagatavoto reformu, Pūce ķeras pie pārbaudītas demagoģijas, tagad uzrunājot iedzīvotājus – deputāti ir tie maitas, kas bremzē viņa sagatavoto mannu lauku iedzīvotājiem, tiem tagad sapūderēs galvas, lai tie sagaidītu Pūces staļina – hruščova rajonus ar ziediem kā lumpens 1940.gadā krievu tankus!
– Kāpēc tāds salīdzinājums?
– Atcerēsimies vēsturi: pēc Latvijas otrās okupācijas Staļina laikā (1947.gadā) likvidēja Latvijas apriņķus un pagastus, izveidoja ciema padomes un rajonus, bet Hruščova laikā (1967.gadā) rajonu skaitu samazināja. Tādējādi rajoni un to teritorijas ir tiešs, mākslīgs padomju mantojums, kas nav saistīts ar vēsturisko novadu robežām, ne cilvēku parašām.
– Kāpēc esat tik kritisks?
– Tāpēc, ka šādiem atjaunotiem rajoniem nav tālākas perspektīvas, ja nu vienīgi mirkļa efekts – daudzos novados tiks padzīta uzburbusī nomenklatūra, taču tās nepareizu virzību visus šos gadus bija jāuzrauga tieši VARAM.
Visu jau nosaka pašvaldību finanšu rocība, bet, ja Ikšķiles novadā (pašreizējā) 14 miljonu budžets, bet Gulbenes novadā arī nākotnē tikpat..., tad kāda izaugsme gaidāma Ikšķilei, kuras budžetu pārdalīs uz visu Ogres rajonu? Un kāda izaugsme Gulbenei ir bijusi tagad un kāda būs nākotnē?
Vai, apvienojot nabadzīgos novadus Krāslavas un Ludzas rajonā, tie nepiedzīvos padomju kolchozu apvienošanas likteni?
Skaidrs, ka pēc apvienošanas daļā pagastu un Ogres pilsētā dažus gadus valdīs eiforija, bet tad nāks atskārsme, ka Ogres rajons tāpat nevar konkurēt ar Pierīgas pašvaldībām un te nekādas izaugsmes nebūs! Ogres rajons, tāpat kā padomijas laikos, turpinās būt par guļamrajonu Rīgai un Pierīgai.
– Un kas notiks Jumpravā?
– Nu nekas īpašs – zeme turpinās aizaugt ar krūmiem, vilcieni būs pilni ar darba gribētājiem Rīgā, ieceltais pārvaldnieks skatīsies mutē ne vairs Lielvārdes, bet Ogres kungiem...
Paanalizēju Pūces ideālos Talsu un Gulbenes rajonus un secināju, ka tur deputātos ievēl partiju genoses un pagastus un pilsētas vada viņu iecelti pārvaldnieki! Nu ko – Ikšķilē būs Ogres iecelts pārvaldnieks, Ādažos arī... Daugavpils, Jelgavas, Liepājas, Ventspils, Jūrmalas pilsētās arī... iecelti pārvaldnieki! Skaisti? Un kā ar deputātu sastāvu «jaunajos» novados, ko tie pārstāvēs?
– Bet mēs visi tomēr dzīvojam vienā valstī. Vai, jūsuprāt, tiem, kas grimst nabadzībā, tā arī jāļauj nogrimt un nekas nav jāmaina? Kādu risinājumu jūs saskatāt?
– Reforma jāsāk ar ministriju likvidēšanu un apriņķu izveidošanu jau līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām. Šis process jāvada premjeram un Latvijas pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdim, jo tā skatāma kontekstā arī ar nodokļu sistēmas pārskatīšanu, kas neveicina Latvijas vienmērīgu attīstību. Ministriju vara Latvijā ir bankrotējusi, jo nav jomas, kur nebūtu smagu problēmu, bet tagad par tām tiek novelta vaina uz vietējām pašvaldībām.
Puses nespējīgo, likvidējamo ministriju budžeti kopā ir 2,5 MILJARDI EIRO! Šo ministriju funkcijas (reizē ar naudu attīstībai) nododamas sešiem līdz astoņiem apriņķiem, kuros jāievēl deputāti pēc mažoritārās vēlēšanu sistēmas, lai katram pagastam, pilsētai būtu reāla pārstāvniecība.
Apriņķiem jāatbild par savas teritorijas attīstību, skolu tīklu, medicīnisko aprūpi, ceļiem, satiksmes organizāciju... Apriņķu pārraudzībā nododami pagasti un pilsētas, kuras vada tieši ievēlētas personas bez deputātu korpusa. Pagasti, pilsētas ir ar savu budžetu, bet tā apjomu un funkcijas katrā konkrētā vietā nosaka Apriņķa padome. Tad arī pirmā līmeņa pašvaldības varēs skatīties, kā tām dalīties vai apvienoties...
– Jūs dzīvojat pagastā. Kādreiz tur bija vidusskola, tagad tikai pamatskola. Vai, jūsuprāt, ar izglītības sistēmu valstī viss ir kārtībā?
– Izglītības sistēma nav skatāma bez plašāka redzējuma uz visu valsti kopumā. Ja tās lietas Latvijā lemtu seši līdz astoņi apriņķi vienas ministrijas vietā, tad tie kompleksi parēķinātu, kas lētāk – slēgt skolu vai remontēt ceļu smagajam skolēnu autobusam, kur katrs kilometrs jau maksā simtus tūkstošus, bet skolas ēka, saremontēta un tukša, sagrūst... Varbūt arī skolotājus apmācīt citādi, lai viņi spētu mācīt pat vairākus priekšmetus, kā tas bija agrāk un bērni dumjāki nebija..., bet spējīgi domāt gan.
Jāatceras, ka ikvienas skolas slēgšana Latvijā to tuvina tuksneša zonai.
– Vai ceļu remonts arī nav būtisks, lai noturētu cilvēkus laukos un attīstītos uzņēmējdarbība?
– Ceļu tīkls katrai teritorijai ir ļoti dārgs un būtiski svarīgs, tāpēc tas ir jāveido optimāls, reizē prasot no to izmantotājiem arī pamatojumu tā lietderībai un saudzīgai ekspluatācijai. Arī cilvēku pārvadāšana (tai skaitā skolēnu) ir rūpīgi plānojama, lai šos maršrutus gan optimizētu, gan arī nebraukātu lieki transporta līdzekļi, kā tagad, kad ar skolēnu autobusiem nedrīkst vest pagasta iedzīvotājus, bet lielajiem pārvadātājiem tas maršruts nav izdevīgs, un tāpēc daļai pilsoņu transporta pakalpojumi vispār nav pieejami.
– Un kā ar medicīnu?
– Ar medicīnu tāpat kā ar skolām... Nepārdomātu un dārgu lēmumu kaudzēm, bet tie nav klientu interesēs. Kāpēc slēdza feldšeru punktus, ja ģimenes ārstu prakses pārpildītas vai pašu ģimenes ārstu vairs nākotnē nebūs, jo nav kas tur gribētu strādāt? Kāpēc medmāsas var būt tikai ar augstāko izglītību? Kāpēc aptieku vairs nav uz vietām? Vai Veselības ministrijai (VM) par to galva sāp?
Manuprāt, šie jautājumi lemjami uz vietām, katrā konkrētā gadījumā meklējot konkrētu risinājumu, jo VM tos atrisināt nespēj vai pat negrib.
– Bet nu vismaz kultūras jomā viss taču kārtībā?
– Ja nebūs vietējo skolu, tad arī kultūra tajos pagastos nogrims... Tagad tā kultūra vairāk elitāriem pasākumiem Rīgā...
– Daudzi labākas dzīves un darba meklējumos no lauku pagastiem dodas uz galvaspilsētu, liela daļa pat vispār devušies projām no Latvijas. Ko darīt, kā šos cilvēkus atgriezt, it īpaši laukos?
– Tautsaimniecības jau kā tādas Latvijā vairs nav, jo pildām tikai Briseles vai citu kungu iegribas. Arī šajā jomā attīstību redzu, ja ražošanas jautājumi tiks nodoti apriņķu pārziņā un tie jautājumus skatīs kā Tramps ASV, kur Amerikas izdevīgums pirmajā vietā. Un kāpēc tā Latvijā nevar būt? Kas attiecas uz lauksaimniecību, tur ir vēl lielāks sajukums, jo sākotnēji 90-tajos tā tika veidota uz Latvijai daudzos gadsimtos raksturīgām ģimenes saimniecībām, taču tad nāca apmetiens uz atjaunojamām muižām un tūkstošu hektāru zemēm... Tā kā ar šo jomu saistās daudzi mana darba gadi, tāpēc no komentāriem atturēšos, jo pārāk mazs laika sprīdis pagājis, lai es būtu kaut cik objektīvs.
– Ko jūs gribētu novēlēt līdzpilsoņiem?
– Lai kā mūs nemuļķotu valdošā elite, aicinu pilsoņus saglabāt vēsu prātu un domāt par savu ģimeni, audzināt un skolot bērnus, jo, ticu, ka arī Latvijai kādreiz Laime tomēr uzsmaidīs! Ar darbu.
Raksts tapis ar Mediju atbalsta fonda ieguldījumu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.